Magacitli

Blakus viņa operatīvās informācijas kokonam stāvēja Tarassam neskaidri pazīstams sirmmatains vīrietis ar pergamentbrūnu seju, tievu un trauslu izskatu, ar melnām gudrām acīm. Viņš atskatījās uz jaunpienācēju, pamāja sveicienu un atgriezās pie vioma, kas atvērās Ždanova vecākā kokonkrēsla priekšā. Telpiskā tilpuma dziļumos lēnām griezās kaut kāda dzelkšņaina struktūra, kas atgādināja milzu mežģīņotu cilindru ar izaugumiem.

- Protams, tas ir saišķis, - sacīja Pāvela viesis. - Gar septiņām topoloģiskām krokām. Izvērstā stāvoklī, tas izskatīsies kā Sierpinski sūklis.

- Ja tas izvērsīsies, neviens nevarēs novērtēt tā formu, - Pāvels nomurmināja, izslēdzot projektoru. - Nebūs, kam skatīties un vērtēt.

- Ceru, ka jūsu dienests to drīz atradīs. Es eju pie direktora, pēc tam pie matemātiķiem. Pēc divām stundām, nelielajā zālē, Padome, tā ka sagatavo atskaiti.

Sirmmatainais atkal paskatījās uz Tarasu, pamāja un aizgāja.

- Kas tas bija? - jauneklis jautāja.

- Ļubens Zlatkovs.

- Tas pats ?!

Pāvels pacēlās no operatīvā viriāla "kaktusa", kas mirgoja ar krāsainām gaismām, paskatījās uz mazdēlu; viņa seja bija drūma, noraizējusies.

- Ko nozīmē - tas pats?

- Nu, tas Stumbra radītājs? - Tarass apjuka.

- Stumbru aprēķināja Atanass Zlatkovs. Tas ir viņa dēls.

- Piedod, esmu aizmirsis... - Tarass nosarka. - Viņi ir līdzīgi…

- Kaut kas noticis?

- N-nē. Kāpēc tu jautā?

- Kā tad lai izskaidro tavu vizīti?

- Pats noliki satikšanos uz astoņiem, - Tarass bija pārsteigts.

- Ak, jā... - Pāvels pārvilka roku pār seju, viņa skatiens izmainījās, "atstāja iekšējo raižu trajektoriju", kā tēvs mēdza teikt. - Šķiet, ka arī es esmu aizmirsis ... mums ir problēmas ...

- Kādu konstrukciju jūs aplūkojāt?

- Tieši vienu no mūsu problēmām, dienesta galvassāpju problēmu. Kāds to paslēpis vienā no Zariem, mums tas jāatrod, pirms radušās nepatikšanas.

- Bumba, vai?

- Kaut kas tamlīdzīgs, - Pāvels vāji pasmaidīja. - Ļoti liela, briesmīga, iznīcinoša bumba. Spēj iznīcināt jebkuru Metavisumu.

- Daudzdimensionālis? - Tarass ar dedzīgu ziņkāri jautāja. - Tas izvēršas ne tikai trīs dimensijās, vai ne? Kas to atstājis? Un kur? Un kāpēc tas ir drošības dienesta galvassāpes?

- Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, - Ždanovs vecākais sarauca pieri. - Ko man vajadzēja izdarīt tavā labā?

- Atrast Zara invariantu ar ...

- Ak jā, atcerējos. Pagaidām ne ar ko nevaru iepriecināt. Mūsu hronooperatori veica meklēšanu, taču neatrada realitāti ar taviem iemīļotajiem varoņiem. Pareizāk sakot ir invariants ar līdzīgiem apstākļiem, bet ...

- Iedod koordinātes!

- Nesteidzies, - Pāvels saviebās. - Tev vēl nav piešķirta atļauja doties uz transgressu. Nav zināms, vai SEKON atļaus to noformēt uz tava vārda.

- Tad palīdzi!

- Es joprojām neesmu pārliecināts, vai tev tas ir vajadzīgs.

- Bet, vectēv, man ir tiesības uz neatkarīgiem pētījumiem! Man ir otrās pakāpes Galaktiskās piekļuves atļauja ...

- Ar to nepietiek. Tu vēl neesi pilnvērtīgs kvistors.

- Esmu pabeidzis divus kursus ...

- Ar to nepietiek, es teicu. - vectēva uzacis salikās vienā līnijā. - Pat pieredzējuši kvistori pieļauj kļūdas ... un daži no viņiem pat kļūst par noziedzniekiem.

- Par ko tu runā? - neticēja Tarass.

- Ir te viens precedents ... ar neparedzamām sekām. Puisis sastrādāja brīnumu lietas, un, kad mēģināja viņu apturēt, aizbēga ... Un tagad tās ir otrās dienesta galvassāpes.

- Bet es taču saprotu ... un netaisos nekur iejaukties. Es tikai gribu apmeklēt Zaru, kur dzīvo Loss, Gusevs, Aelita ...

- Labi, parunāsim par to pie vakariņām. Pagaidām esmu aizņemts.

Ļauj vismaz paskatīties, ko jūsu hroniķi ir atraduši.

Pāvels nedaudz pavilcinājās, pēc tam izvilka no viriāla adatu ar kompaktvideo un pasniedza to mazdēlam.

- Paskaties un atgriez. Tikai nedalies savos iespaidos ne ar vienu. Šī informācija ir slēgta.

- Protams, vectēv. Paldies, vectēv! - Tarass apskāva Pāvelu. - Uz redzēšanos, vectēv.

Izlēca no moduļa.

- Pavisam puikiņš, - nomurmināja Ždanovs, skatīdamies viņam pakaļ, tad viņa seja aptumšojās, un tajā iegūla rūpju rievas. - Kur lai meklē to nelieti?

Vioms paklausīgi reproducēja attiecīgā vīrieša portretu. Pāvels cieši paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.

- Oi, kā tu man nepatīc, draņķi ...

Tarass šajā laikā steidzās mājās, nepacietīgi lūkodamies kompakta spraudnī. Vectēvam dotie solījumi bija izkūpējuši no galvas. Gribējās ātrāk apskatīt ierakstu un dalīties jaunumos ar draugiem. Īpaši ar vasarnīcu kaimiņieni Nastju Belaju, kuras vectēvs bija Ždanova vectēva draugs. Nastja mācījās tajā pašā RIVC, bet bija gadu vecāka. Viņa arī nopietni nodarbojās ar tuvcīņas mākslu rusboja tradīciju skolā. Tarass pret tuvcīņas mākslām bija visai vēss, lai gan sevi uzskatīja par labu cīnītāju, taču draudzene viņu pārspēja visos parametros.

- Gribu atgādināt, - Pele, kuras esamību Tarass bija pilnībā aizmirsis, pakustējās uz viņa pleca.

- Par ko? - viņš ejot pajautāja.

- Jaunā dāma vārdā Anastasija jūs gaidīs baseinā vienos pēcpusdienā.

- Paspēšu, tikai vēl desmit.

- Kurp mēs steidzamies?