Magacitli

Kādu mirkli viņi skatījās viens otram acīs, ar skatienu izsakot to, kas bija abu dvēselē.

- Vai tev nešķiet, ka viņi ir paaugušies? - nomurmināja Belijs.

- Bērni vienmēr pieaug, - Ždanovs filozofiski paraustīja plecus. - Bet dažreiz viņi pieaug pēkšņi. Ko darīsim?

Abi atskatījās uz otru pāri. Automeds paveica savu darbu: Loss sajutis enerģijas pieplūdumu, Aelitas atbalstīts piecēlās.

- Es domāju, ka viņi ir laimīgi ...

- Pieņemsim, ka viņus izglābsim, bet mēs nevaram palīdzēt visiem, kas dzīvo invariantā.

- Varbūt tomēr pamēģināsim? Mums vēl ir piecas minūtes vai nedaudz vairāk. Misters Mvisu varēja arī piemānīt.

- Ceru. Atver flešu.

- Neuzsprāgs?

- Maz ticams, ka viņam izdevās iestatīt šo lietu uz pašiznīcināšanos.

- Piekrītu. Riskēsim.

- Vectēv, tu esi brīnums! - Nastja metās Belijam ap kaklu.

- Paejiet visi malā, - Grigorijs viņu atstūma. - Labāk vispār koridorā. Mums ir uzvilkti “golema” kokoni, mēs nebaidāmies, bet jūs varat ciest.

- Ejam. - Nastja ar labo roku pavilka Tarasu aiz rokas; otrā - salauztā - viņai vēl neklausīja; pamāja ar galvu Losam. - Nāciet mums līdzi, Mstislav Sergejevič.

- Bet viņi?

- Viņi pamēģinās apturēt slingeri.

- Tā tomēr ir bumba, vai es pareizi sapratu?

- Pareizi, - meitene pasmaidīja. - Tā patiešām ir milzīga, briesmīga bumba. Ja tā eksplodēs ...

- Tā iznīcinās visu mūsu Visumu! Vai tas tiešām ir iespējams?

- Diemžēl tas ir iespējams.

- Par ko viņi runā? - Aelita pavilka Losu aiz piedurknes.

Loss noglāstīja viņas pirkstus.

- Paskaidrošu vēlāk, dārgā.

Viņi devās uz tukšo lūkas ovālu... un apstājās. Visiem četriem pretī no koridora iznāca milzis neparasta izskata kombinezonā, kas mirdzēja kā pārklāts ar zivju zvīņām. Viņam bija garas, gandrīz līdz ceļiem, četrpirkstu rokas, plats rumpis un liela galva ar zilganimelniem cirtainiem matiem. Milža seja bija gandrīz cilvēcīga, un no cilvēkiem to atšķīra tikai viena detaļa - izliekta, it kā akla, kaula fasetacs uz pieres.

Aelita klusi iekliedzās:

- Hao!

Belijs un Ždanovs uz viesa parādīšanos reaģēja gatavi kaujai. Abi pazuda, ieslēdzot skafandru maskēšanos, un parādījās milža abās pusēs, pavērsuši uz viņu ieroču sistēmu stobrus.

No svešinieka aizmugures palūkojās greizi smaidīgais Augstais.

- Pārsteigumiņš, kungi! Jūsu priekšā ir mans pasūtītājs un šī jaukā Zaru griezēja saimnieks. Es iesaku draudzīgā veidā atdot manu flešu un atstāt telpas. Un nav vērts mums demonstrēt kaujas iemaņas. Pasūtītāja civilizācija ir par kādu miljardu gadu vecāka par mūsējo, tāpēc nebūtu vēlams viņu sadusmot. Viņš viegli izsmērēs visus pa sienām!

- Lai pamēģina! - Nastja skaļi iekliedzās, izvēršot plecu tornīti.

Tajā pašā sekundē no izliektās plāksnes uz milža krūtīm izlauzās caurspīdīgs zibens, kas bija redzams kā sakarsēta gaisa straume, caurdūra Nastjas ķermeni un aiznesa viņu uz zāles pretējo sienu, ietriecot tajā. Nastja nokrita un palika nekustīgi guļot.

Tarass iekliedzās, metās uz trīscaino, izšaujot no "universāla". Bet otrs caurspīdīgais gaisa "spļāviens" aizmeta arī viņu.

Belijs un Ždanovs vienlaicīgi izšāva.

Spilgtu zvaigznīšu trases - abi šāva no anihilatoriem - saplūda uz milža rumpja... un tika atstarotas, rikošetēja! Ietriecās telpas kupolveida griestos! Noskanēja apdullinošs sprādziens. Zibeņu un sprādzienu sērija griestos izveidoja metra diametra caurumu līniju.

Milzis atbildēja ar to pašu ieroci ar ko līdz šim: caurspīdīga gaisa virpuļi, bumbas un strūklas nogāzās pāri zālei, brīnumainā kārtā paskrēja garām sastingušajiem Losam un Aelitai. Bet Beliju un Ždanovu aizsargājošās "golēma" aizsardzības sistēmas darbojās ne mazāk droši un ātri, un neļāva ienaidniekam pārtvert iniciatīvu.

Kauja kādu laiku turpinājās, un tajā piedalījās arī atjēgušies Nastja un Tarass. Lai arī viņu "universālu" izlādes negaidītajam viesim neko ļaunu nenodarīja. Tāpat kā nopietnāk apbruņoto vectēvu ieroču uguns. Pat "gloka" triecieni, kuri izjauca pašu vakuuma struktūru, ne tikai atomu un elementāru daļiņu kodolus, neietekmēja milzi. Visas izlādes, milža aizsardzības sistēma,  vai nu izdzēsa, vai arī atstaroja.

Uz dažiem mirkļiem šaušana apklusa.

Augstais pazuda koridorā, nevēlēdamies nokļūt zem kāda lādiņa.

- Aizejam! - pavēlēja Belijs. - Līdz reakcijas sākumam atlikusi apmēram minūte.

- Laikam gan, - Ždanovs piekrita. - Ar šito skaistuli mums galā netikt.

- Nekad! - iebilda Nastja. - Nomirs cilvēki!

- Bet, ja mēs neaiziesim, tad pazudīsim kopā ar visiem! - Belijs centās pierunāt mazmeitu.

- Mums jānoskaidro, ko vēlas trīsacis. Varbūt viņš piekritīs izslēgt slingeri?

- Maz ticams, ka Mvisu viņu uzaicināja uz sarunām.

- Vienalga ir jāmēģina.

- Mums nav laika.

- Un tomēr es mēģināšu! - Nastja ātri ielidoja zāles vidū, aizsedzot Aelitu un Losu ar krūtīm, izņēma "universālu" no plecu tornīša un nometa uz grīdas. - Nešaujiet! Mēģināsim vienoties!

- Mums nav par ko vienoties! - no koridora atskanēja Augstā balss. - Vai tiešām vēl neesat sapratuši?