Lidojošie šķīvji

Šoreiz neviens Kauru neapstrīdēja, un viņš aizstei­dzās mājup pēc sava gumijas kaķa. Bet Ķerta paņēma bērnu klēpī un sāka viņu mierināt.

—       Madiss vēl ir maziņš, — viņa teica. — Madisiņš vēl ir maziņš un nemāk lēkāt kā zaķītis. Bet Madisiņš izaugs liels. Būs liels un stiprs vīrs un tad varēs lēkāt pat kā ķengurs.

Bērns drīz vien pārstāja raudāt.

—  Viss kārtībā, — Mēliks svarīgi teica.

—   Kas ir kārtībā? — Ķerta jautāja.

—  Ar bērnu viss ir kārtībā, — Mēliks atbildēja.

—   Vai tev neliekas, ka viņu vajadzētu nofotografēt? Ķertai nekas nelikās. Ķerta vispār nesaprata, kāpēc

bērns atnests, un vēl mazāk saprata, kāpēc tas būtu fotografējams.

—       Vai tu mazliet proti rīkoties ar fotoaparātu? — Mēliks painteresējās.

—  Manam tētim ir «Zorkijs», — Ķerta atbildēja.

—  Ar to es esmu šo to uzņēmusi.

—       Lieliski, — Mēliks apmierināts "teica. — Man ir «Smena», un tas amatieriem ir daudz piemērotāks par «Zorkiju». Tas nav tik komplicēts.

Sis jautājums bija izlemts, un Mēliks aizgaja pēc sava fotoaparāta.

Ķerta ar Jirnasu palika divatā. īstenībā viņi bija trīs — bērnu taču vajadzēja pieskaitīt. Viņš atkal pa­stiepa rociņu Ķertai un teica:

—   Paldies!

—  Jāaiziet uz veikalu un jāatnes viņam konfektes,— Ķerta teica. — Citādi ir tīri neērti viņam acīs skatī­ties, kad viņš tik mīļi lūdz.

—  Tas taču netika minēts mūsu norunā, — Jirnass iebilda. — Kolgi Pēteris par bērnu saņems divdesmit kapeikas stundā; ja grib, viņš pats var savam brālim pirkt konfektes.

Ķerta Jirnasam nepiekrita.

—  Man ir nauda, neraizējies. — Viņa piegāja pie skapja un izņēma no tā savu mazo maciņu. — Es būšu drīz atpakaļ.

Jirnass sadrūma. Nu viņi visi aizjozuši. Aizjozuši un atstājuši viņu vienu par aukli. It kā viņam šis bērns būtu vajadzīgs! It kā viņš būtu šo bērnu no Kolgi Pētera izkaulējisl Būtu Jirnass atradies ārā, viņš aiz īgnuma būtu nospļāvies. Bet kādēļ viņam te istabā jākvern, turklāt vēl Ķertas istabā? Kādēļ viņš ne­varētu iziet pagalmā, kur vismaz var brīvi nospļau­ties?

Jirnass saņēmās un izveda bērnu dārzā. Garastā­voklis Jirnasām tūlīt uzlabojās. Un kas tur pavisam! Pārējie tik un tā acumirklī būs atpakaļ.

Jirnass nolika bērnu zālājā. Mazulis tūlīt sāka pats uz savu roku tipināt pa dārzu, un likās — nemaz nav tik sevišķi uzmanāms.

Tepat arī mētājās gumijas bumba. Bet acīmredzot bumba bērnam vēl nebija īsti piemērota. Bērns vispār par bumbu nelikās ne zinis. «Kas tur pavisam,» Jir­nass nodomāja. Viņš paņēma bumbu un piegāja pie mājas sienas, lai mazliet patrenētos. Viņam bija ap­nicis, spēlējot ar Ķertu, vienmēr palikt zaudētājam. Un slepena nojauta viņam teica, ka Ķertai savukārt apnicis arvien uzvarēt. Tikai trenējoties var kļūt par meistaru. Vajadzīgs treniņš. Pirmām kārtām treniņš. Viņš sāka spēlēt bumbu.

Beidzot nočīkstēja vārtiņi, Mēliks, Kaurs un Ķerta atgriezās visi reizē.

—• Kur sīkais? — Kaurs ievaicājās.

Jirnass satrūcies paskatījās visapkārt. Tik tiešām — kur ir bērns? Bērns nekur nebija redzams.

—   Ko tas nozīmē? — Mēliks sarauca uzacis.

Fotoaparāts bija. Gumijas kaķis bija. Konfektes bija.

Tikai bērna nebija.

—       Viņš nupat kā bija te, — Jirnass teica. — Vai vār­tiņi bija aizbultēti?

Pārējie apgalvoja, ka vārtiņi bijuši kārtīgi aizbultēti.

—       Tad viņš būs tepat dārzā, — Jirnass nomierinā­jās. — Viņam jābūt dārzā.

Draugi pārmeklēja dārzu līdz pat pēdējai pakrūmei. Taču bērnu neatrada.

—       Tas ir kaut kas neiespējams, — Jirnass teica. — Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri žogam.

—       Varbūt žogā trūkst kāda dēļa, un viņš pa spraugu izlīdis ārā, — prātoja Mēliks.

Viņi nogāja visgarām žogam. Tiesa gan, viena sprauga atradās, viena vienīga sprauga — vienam dē­lim bija nolūzis apakšgals. Kaķis vai mazs sunītis pa caurumu būtu varējis izlīst. Bet bērns? Nekādā ziņā.

—       Varbūt viņš iegājis istabā? — Ķerta pieļāva šādu iespēju.

Diez vai tik mazs bērns būtu spējis ieiet pa durvīm, bet kur citur viņš varētu būt? Viņi izstaigāja visas istabas, virtuvi, vannas istabu, pieliekamo, it visu. No bērna nebija ne vēsts. Viņa nebija arī pagrabā. Jirnass pat gribēja ielūkoties bēniņos, bet bēniņu durvis bija aizslēgtas.

Visi četri atkal atgriezās dārzā. Tagad viņi meklēja bērnu pat kokos. Viņi sauca to gan pa vienam, gan visi reizē. Tomēr veltīgi.

—       No šejienes viņš varēja izkļūt ārā vienīgi ar he­likopteru, — Jirnass teica.

—       2ēl, ka tu neattapies pierakstīt šā helikoptera nu­muru, — Kaurs iedzēla.

Jirnass apvainojies klusēja.

Ari pārējie klusēja. Stāvoklis bija vairāk nekā no­pietns.

Joprojām neviens nebilda ne vārda. Un kas gan te būtu sakāms? Bērnu nebija vairs kur meklēt — tas bija skaidrs. Cerību nebija nekādu. Nebija neviena paša pavediena, kas palīdzētu tikt pie skaidrības.

—       Kaut kur taču šim bērnam tomēr jābūt, — pēc ilgākas klusēšanas sacīja Ķerta.

Jirnass smagi nopūtās. Jā, kaut kur …

Visi četri sēdēja zālājā. Mēliks bija atlaidies guļus un košļāja zāles stiebriņu. Jā, kaut kur… Bet kur?

Ķertas konfektes atradās tepat zemē. Neviens tās nekāroja.