Lidojošie šķīvji

Kerta paskatījās pulkstenī — pusdivi. Ceļa garumu viņa mērīja pēc pulksteņa, jo šīs te svešās vietas viņai neizteica it nekā. Viss apkārt bija svešs. Arī tur, kurp viņa brauc, viss būs svešs. Un neviena paša paziņas. Viņas nākošo paziņu ģimenē gan esot dēls, kaut kāds Jirnass. Bet tam, protams, būs savas rotaļas un savi draugi. Puiku padarīšana, kā citādi.

Lietus joprojām gāza. Kertas garastāvoklis atkal sa­šļuka. Autobuss drāzās pa peļķēm.

Bet tad vīrs ar mugursomu piecēlās un devās uz durvju pusi. Pēc tam ari vairāki citi braucēji sāka ro­sīties un vākt kopā saiņus. Autobuss iebrauca ciematā.

—  Autobuss stāvēs astoņas minūtes! — konduktore paziņoja.

Kertai nebija ko steigties. Viņa nogaidīja, kamēr ļaužu drūzma izklīst, uzvilka mugurā lietusmēteli un ar lielu koferi pie rokas izkāpa no autobusa.

Adresi Kerta bija paturējusi prātā — Dārza ielā seši, dzīvoklis divi. Bet, kādā virzienā būtu jāiet uz šo Dārza ielu, to viņa, protams, nezināja. Kerta pavērās visap­kārt, lai kādam to pavaicātu. Un te viņa pamanīja trīs zēnus, kas stāvēja tikai dažu soļu atstatumā no viņas.

Kertai likās, ka tie ir traki jocīgi puikas. Viņi stāvēja galīgi izmirkuši un ar izbailēm sejās skatījās uz Kertu. Vismazākajam rokā bija puķu pušķis.

—  Zēni, vai jūs zināt, kur te būtu Dārza iela? — Kerta pavaicāja.

Šķita, ka zēni varen cītīgi pārdomātu šo jautājumu.

—   Kā nu ne, zinām gan, — beidzot atbildēja visga­rākais no zēniem ar īsajiem matiem un nez kādēļ iebuk­ņīja mazāko, to, kuram rokā bija puķes.

Vismazākajam nebija vairs kam iebukņīt. Viņš pa­nācās uz priekšu, pasniedza Kertai puķu pušķi un svi­nīgi noteica: ….

—   Esi sveicināta!

—   Vai tu esi Jirnass? — Kerta noprasīja, noģizdama, ka šī satikšanās šeit nav nejauša.

—        Nē, — mazais atbildēja. — Es esmu Kaurs. Bet man lika pasniegt puķes, Jirnass pats neuzdrīkstējās.

—   Paldies, Kaur! — Kerta teica.

—       Mēs visi kopīgi tās lasījām, — teica vidējais zēns un paslepus piedraudēja mazākajam ar dūri. Kerta no­prata, ka tas ir Jirnass.

—       Jirnass toties ir labs putnu vērotājs, — Kaurs paskaidroja. — Viņš pat griezi redzējis.

—       Tiešām? — Kerta nobrīnījās. — Grieze taču esot ļoti bailīgs putns.

—        Ne nu gluži bailiga, — Jirnass precizēja, — bet briesmīgi viltīga gan un piesardzīga. Gaisā tā gandrīz nekad nepaceļas.

Jirnass nodomāja, ka viņam puķes gan pašam būtu bijis jāpasniedz. Kerta domāja par griezi, ka tā esot bailīgs putns, bet ko lai viņa domā par Jirnasu?

—   Vai nesāksim kustēties? — Kerta noprasīja.

—       Jā, protams, — Jirnass piekrita. Viņš bija maz­liet vīlies, ka Kerta par griezi nekā vairāk nevēlējās zināt.

Viņi devās ceļā — Kaurs un Jirnass pa priekšu, Ķerta ar koferi aiz viņiem, un pats pēdējais gāja Mē­liks. Valodas vairs neraisījās.

—       Vai vēl tālu jāiet? — beidzot Ķerta pavaicāja un nolika koferi zemē, lai to paņemtu otrā rokā.

—   Vēl mazu gabaliņu, — Jirnass atbildēja.

Bet Mēliks piegāja Ķertai klāt un satvēra koferi.

—   Atļauj man palīdzēt.

Viņi devās tālāk un drīz vien nonāca pie Jirnasa dārza vārtiņiem.

—       Jūs taču ari ienāksiet? — Jirnass gluži bezpalī­dzīgs pavērsās pret Mēliku un Kauru.

Taču Kaurs un Mēliks atbildēja, ka iekšā viņi gan neiešot.

—       Varbūt ienesīsim koferi istabā un pēc tam maz­liet paspēlēsim klases, — Jirnass ierosināja.

—   Klases? — Ķerta nobrīnījās. — Līst taču.

Lietus tik tiešām lija. Stipri lija.

Viss atrisinājās pilnīgi negaidot. Atvērās mājas logs, un Jirnasa māte paskatījās laukā pa to.

—       Ved taču ciemiņu iekšā, Jirnasl Tu saliedēsi viņu līdz ādail Ēdiens ir jau galdā.

Jirnass nopūtās un pats paņēma Ķertas koferi.

—   Uz redzēšanos! — Ķerta teica.

Mēliks sniedza roku.

—   Mani sauc Mēliks. Mēs vēl tiksimies.

Bet Ķerta un Jirnass nozuda durvis.

—       Tīri forši iznāca, — Kaurs noteica. — Puķes un tā tālāk …

—       To gan tu pateici bez kādas vajadzības, ka Jirnass pats neesot uzdrīkstējies pasniegt puķes.

—       Toties es pateicu, ka viņš ir labs putnu vēro­tājs, — Kaurs taisnojās. — Un ka viņš redzējis griezi.

—       Grieze laikam gan Ķertu maz interesēja, — Mēliks domīgi sacīja. — Bet nu iesim. Citādi domās vēl, ka…

—   Ko tad domās?

—       Ka mēs šajā Ķertā esam «ieķērušies» vai kā to lai pasaka…

Viņi devās uz māju pusi. Lietus viņus neskubināja, jo viņi tā kā tā jau bija slapji no galvas līdz kājām.

—       Bet ar to koferi tev gan iznāca veikls žests, — Kaurs paslavēja draugu. — Tikko viņa uz mirklīti bija koferi nolikusi zemē, tā tu tūlīt, knakt, klāt. Kā īsts kavalieris, goda vārds.

Mēliks nebilda ne vārda. Mēliks todien bija nez kā­dēļ īpaši mazrunīgs.

Uz nākošā ielas stūra viņi šķīrās.

3

Bibliotēka vēl nebija atvērta. Bet Mēliks pamanīja pa logu, ka bibliotēkas vadītāja jau atnākusi un kaut ko kārto kataloga kartotēkā.

Mēliks ar bibliotēkas vadītāju satika visai labi. Viņi abi bija lieli literatūras cienītāji, un Mēliks bibliotēkas vadītājai bija uzticējis savu noslēpumu, proti, ka ari viņš izmēģinot spēkus literatūras jomā.