Ļaunuma spogulis

- Viņš izskatās kā nopērts suns, - leitnants Stjuarts klusi pateica viņam aizejot. - Bet, kā nopērts suns, viņš ir divtik bīstams, jo ilkņus izmēģinās nevis uz ziloņa, bet gan uz zaķīša. Saprati, Dorotej?

- Bet jūs bijāt gatavs atstāt mani saplosīšanai, - skumji sacīja Doroteja.

- Bet ko es varēju izdarīt? - leitnants papleta rokas. - Man ir tikai viena dzīvība un viena karjera. Nu, kas to būtu domājis, ka Pimpkins ir tāds meitu ģēģeris, ka, ieraudzījis tevi, sagraus visu pulkveža Blekberija pili.

... Kad Doroteja atgriezās faktora mājā, Regīna viņu sagaidīja pie savām durvīm ar nedelikātu jautājumu:

- Vai tad tevi cietumā neielika?

- Mani attaisnoja, - sacīja Doroteja. - Un tagad cietums draud jūsu draugam pulkvedim Blekberijam.

- Nerunā blēņas! - Regīna nedroši nomurmināja un, pacēlusi svārkus, metās uz galveno māju, lai uzzinātu, kas noticis.

Doroteja nolika mangustīna grozu Vitlu ģimenes viesistabā uz galda, devās uz savu istabu un aizslēdza durvis un nosēdēja līdz tumsai. Viņas iztēle zīmēja jaukas tikšanās ainas  ar Aleksu, taču tūlīt tas nežēlīgi piespieda viņu atcerēties par gaidāmo jaunā stūrmaņa nāvessodu, un Dorotejas acis aizmigloja asaras.

Kad iestājās tumsa, viņa riskēja, izgāja pagalmā, lai pārliecinātos, vai nav iespējams tuvoties karavīriem un pierunāt vai uzpirkt viņus, lai atļauj pārmīt kādu vārdu ar Aleksu. Lai uzpirktu, viņai bija vairāki rubīni, kurus tēvocis viņai bija devis līdzi.

Bet izrādījās, ka cietumam tuvoties ir neiespējami. Parādes laukumā blakus cietumam,  laternu un lāpu gaismā, pilnā sparā ritēja darbs: tika celta platforma un no augšas pie diviem stabiem pienaglots varens šķērsstienis. Doroteja saprata, ka ceļ karātavas ...

Viņa nespēja tur palikt un aizskrēja uz savu istabu.

Viņa paslēpās istabā un izstrādāja plānus līdz aizmiga: te domās steidzās cauri kalniem pie tēvoča, lai viņš sūtītu drosmīgus karotājus, kuri pēdējā brīdī izglābtu notiesātos, te pati ar pistoli rokā, uzkāpa uz paaugstinājuma lai atbrīvotu savu mīļoto. Bet, protams, neko neizdomāja.

* * *

Doroteja aizmiga tikai pret rītu un, negaidīti sev pašai, aizgulēja visu pasaulē. Saimniecei, kura piecēlās agrāk, bija jāiet pie kalpones durvīm, klauvēt un pieprasīt, lai viņa beidzot pieceļas un palīdz Regīnai uztaisīt tualeti - sākās lielā diena. Nāves soda diena. Lēmuma diena. Regīnas uzvaras pār patiesību diena. Patiesību viņas mutē nesauca par patiesību, tai bija cits vārds: nodevība.

- Un kad ... kad tas būs? - Doroteja jautāja, ķemmējot saimniecei matus.

- Līdz saulrietam pulkvedis apsolīja visu nokārtot, - putns priecīgi kladzināja. Un Doroteja saprata, kas tas ir - neatvairāma vēlme nožņaugt šo cilvēku.

Kā? Ko darīt, lai izglābtu Aleksu? Galu galā, pat ja tēvocis ieradīsies šeit pēc nedēļas vai trim dienām, tad vienalga būs vēlu. Iespējams, ka pēc "Glorijas" virsnieku nāves pulkvedis izpildīs savus draudus, un Doroteja sekos Aleksam.

- Vai tev viņu žēl? - jautāja Regīna. Tagad Dorotiea bija pārliecināta, ka saimniece tīšām par viņu ņirgājas, jo viņai sagādā prieku Dorotejas ciešanas.

- Jā, man patiešām viņu ir ļoti žēl, - sacīja Doroteja. - Es atdotu visas savas rotaslietas, lai viņus izglabātu ...

- Vai tad tev ir rotaslietas? No kurienes tās radušās? Tu taču esi ubadze! - Regīna kļuva piesardzīga. Ar saimnieci tik vieglprātīgi runāt  nedrīkstēja. Viņa bija tikpat modra kā maitasputns.

- Man ir daži...

- Meli! Uz kuģa tu uzkāpi bez nekā. Bet tagad tev parādījies sudraba spogulis, es to redzēju ...

- Tas nav spogulis ... tas neatspoguļo.

- Es zinu, - Regīna atbildēja. - Pretējā gadījumā es to būtu tev atņēmusi jau sen. Tev nedrīkst būt tāds spogulis. Bet man tev jāpaziņo, ka tad, kad pulkvedis nocirtīs tev galvu, es tāpat dabūšu gan tavu spoguli gan tavus rubīnus, kurus tu tik pavirši iešuvi savas šanu somas apakšā.

Un Regīna priecīgi iesmējās.

- Starp citu, - viņa teica, izbaudot Dorotejas apjukumu, - rubīnu tur vairs nav, jo tev nedrīkst būt rubīni!

Regīna piecēlās, paņēma ķemmi no sastingušās Dorotejas un sacīja, atkāpjoties istabas stūrī:

- Tagad lasies prom no šejienes. Un es tevi brīdinu, ka man ir ierocis.

- Kurp doties?

- Uz ielas! Ej papriecājies, kā tiks pakārti tavi draugi. - Saimniece bija apzināti rupja, viņa gribēja lai Doroteja zaudē savaldību.

"Nepadodies, viņa to apzināti," Dorotija pierunāja sevi, "viņa vēlas, lai es izdaru ko nepareizu..."

- Lasies prom! - Regīna spiedzīgi atkārtoja.

Doroteja izgāja no istabas un, nejūtot zem sevis kājas, izskrēja uz zaļā zāliena faktora mājas priekšā.