Labas zīmes

Vecā skola ir vakarskola netālu no Totenhemkortroudas. To vada padzīvojis aktieris, kurš jau kopš divdesmitajiem gadiem tēlojis neskaitāmus sulaiņus gan filmās, gan uz skatuves.

¹⁹

’ Viņš gan nepieminēja sifilisu.

Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka runāt viņa saimnieks, Visuma centrs, un visa uzmanība tika pievērsta viņam.

- Man būs suns, - saimnieks teica.

- Ej nu! Kā tu vari zināt, ka suns? Neviens tā nav teicis. Kā gan vari zināt, ja neviens nav teicis, ka tas būs suns? Tavs tētis žēlosies, ka apēd visu naudu.

- Un nograuž dzīvžogus, - trešā balss skanēja uzstājīgāk nekā pārējās.

Tā varētu runāt cilvēks, kas pirms plastmasas modeļa veidošanas ne tikai saskaita visas detaļas, kā teikts instruk-tijā, bet arī nokrāso tās un atstāj kārtīgi izžūt, un tikai tad ķeras pie konstruēšanas. Šo balsi no grāmatveža karjeras šķīra tikai daži gadi.

- Suņi neēd dzīvžogus, Venslij. Nav dzirdēts.

- Zarkukaini ēd. Baigi interesanti. Pārojoties tie viens otru ēd.

Iestājās dziļdomīgs klusums. Pielēkšojis tuvāk, suns saprata, ka balsis skan no bedres.

Kokos slēpās sens dolomīta karjers, nu jau ieaudzis ērkšķos un vīnogulājos. Lai gan vecs, tomēr tas nestāvēja dīkā. Krustām šķērsām vijās takas, bet gludie laukumi uz nogāzes liecināja, ka šo vietu regulāri izmanto skeitbor-disti, asu izjūtu cienītāji vai vismaz pārgalvīgi riteņbraucēji. Šur tur mētājās rievotas skārda plāksnes, zaros bija ieķērušies veci dēļi un karājās izplūkāti virves gabali.

Turpat rēgojās sens, izdedzis un sarūsējis piecdesmito gadu automobilis Triumph Herald Estate, noslīcis nātru jūrā.

Riteņu un sarūsējušu vadu jūklis iezīmēja lūžņu kapsētas vietu, kur dzīvi beidz lielveikalu ratiņi.

Bērniem te bija īsta paradīze, bet vietējiem pieaugušajiem - vienkārši bedre.

Caur nātru puduri suns redzēja četrus cilvēkus, kas karjera vidū sēdēja uz neatņemamā slepenu tikšanos atribūta - stiepļu kastēm, kādās parasti liek piena pudeles.

- Nevar būt!

- Var gan!

- Saderam, ka ne, - teica balss, kas, spriežot pēc tembra, piederēja meitenei.

Tajā skanēja gan šausmas, gan sajūsma.

- Ēd gan. Kad man bija seši gadi, redzēju ar savām acīm. Aizbraucot brīvdienās, man bija divi zarkukaini, atbraucot bija viens un resns.

- Muļķības! Ne jau zarkukaini, bet dievlūdzējs. Redzēju televīzijas raidījumā: liela mātīte aprija otru, ka nošņak-stēja vien.

Visi atkal apklusa.

- Ko tas dievlūdzējs īsti lūdz? - suņa saimnieks prasīja.

- Nezinu. Laikam to, lai nebūtu jāprecas, man šķiet.

Suns pagrieza aci pret spraugu pa pusei sabrukušajā

karjera žogā.

- Redzēsi, būs tāpat kā man ar riteni! Cerēju, ka dabūšu tādu ar septiņiem ātrumiem, izliekto rāmi un spico sēdekli, tumši violetā krāsā un tā tālāk, bet dabūju rozā. Ar grozu. Meiteņu riteni.

- Bet tu taču esi meitene, - viens no zēniem ieminējās.

-Tā ir dzimumu diskriminācija, tik tiešām. Dāvināt

meiteņu dāvanas tāpēc vien, ka esi meitene.

- Bet man būs suns, - pārliecināti sacīja saimnieka balss.

Saimnieks stāvēja, uzgriezis muguru, tāpēc suns nevarēja redzēt viņa seju.

- Nūja, viens no lielajiem rotveileriem, pareizi? - meitene dzēlīgi pajautāja.

- Nē, mans būs tāds, ar kuru var rotaļāties, - saimnieks atbildēja. - Ne jau liels.

... acs nātrēs strauji tuvojās zemei.

- ... bet gudrs, tāds, kas lien trušu alās, ar jocīgi ielocītu ausi. Parasts krancis. Augstākā labuma krancis.

Runātāji nedzirdēja klusu būkšķi karjera malā. Iespējams, ka tā bija strauja gaisa plūsma, kas ieplūda vakuumā, kurš bija radies, milzīgam sunim pēkšņi saraujoties. Beigās kaut kas nopaukšķēja, acīmredzot ieliecās auss.

- Un saukšu es viņu... - saimnieka balss teica, - saukšu...

- Kā? Kā tad tu viņu sauksi? - meitene gribēja zināt.

Suns gaidīja. Svarīgs mirklis. Vārda došana. Tad viņam

būs mērķis un noteikti pienākumi, sava identitāte. Suņa acis kvēloja tumši sarkanas, lai gan atradās pie pašas zemes. Nātrēs pilēja viņa slienas.

- Nosaukšu par Suni, - saimnieks paziņoja. - Labs vārds, un neviens nebrīnīsies.

Elles suns apstājās. Velnišķīgi sunisko smadzeņu dzīlēs viņš atskārta, ka notiek kas nelāgs, tomēr visas izjūtas aizēnoja pēkšņa mīlestība un paklausība saimniekam. Ej nu sazini, cik lielam viņam vajag būt?

Suns tipināja pretī savam liktenim.

Tomēr dīvaini. Lidz šim viņam bija nepārvarama tieksme klupt virsū cilvēkiem, bet tagad, neraugoties ne uz ko, gribējās nepārtraukti luncināt asti.

- un tu teici, ka tas ir viņš! - Azirafals vaimanāja, izklaidīgi notīrīdams pēdējo krēmkūkas gabalu no frakas atloka un beigās aplaizīdams pirkstus.

- Tas bija viņš, - Kroulijs atbildēja. - Kurš tad to zinās, ja ne es?

- Tad jau kāds būs pielicis savu roku.

- Nevienam citam gar to nav daļas! Tikai mums! Labajam un Ļaunajam. Vienai pusei vai otrai.

Kroulijs iebelza pa stūri.

- Tu pat iedomāties nevari, uz ko spējīgi tie tur, lejā, -viņš teica.