Kroulijs atrada viņu uz ielas, piņķerējot no frakas piedurknes saburzīto dūju.
- Beigta balle, - Azirafals izmeta.
- Redzu, - Kroulijs pamāja. - Nevajadzēja šo bāzt piedurknē!
Pasniedzies viņš izvilka no Azirafala frakas ļenganu putnu un iepūta tajā dzīvību. Dūja pateicīgi nodūdoja un diezgan nestabili aizlidoja.
- Ne jau putns, - eņģelis nopurpināja. - Suns. Vajadzēja jau būt te.
Kroulijs domīgi pašūpoja galvu.
- Tad jau redzēsim.
Atvēris mašīnas durvis, viņš ieslēdza radio.
-
- Hallo! Kas runā?
-
- Elles suns. Baidos, vai ar to nav kas noticis.
-
- Nē, nē, nekas slikts. Viss kārtībā. Ai, es jau redzu. Labs suns. Jauks... suns. Tiešām briesmonis. Kārtīgi pastrādājāt, veči. Jauki bija ar tevi parunāt, Pūķi. Uz drīzu sadzir-dēšanos, jā?
Kroulijs izslēdza radio.
Viņi saskatījās. Mājā atskanēja skaļš būkšķis, logu rūtis notrīcēja.
- Augstā debess, - Azirafals nomurmināja. Ja seštūkstoš gadus neesi lamājies un ari tagad to nevēlies, savaldīties nav grūti. - Vienu laikam aizmirsu pārvērst.
- No suņa ne vēsts, - Kroulijs secināja.
- Ne vēsts, - Azirafals pamāja.
Velns nopūtās.
- Kāpsim mašīnā, - viņš aicināja. - Mums jāparunā. Jā, un vēl, Azirafal...
-Jā?
- Vispirms noslauki no sejas to draņķa torti!
tveicīga, klusa augusta diena tālu no Londonas centra. Tedfildas ceļmalā augošos latvāņus klāja bieza ceļa putekļu kārta. Dzīvžogos zumēja bites.
Pēkšņi atskanēja tāds kā simts metāla balsu koris:
Uz ceļa parādījās melns suns.
Droši vien suns. Vismaz pēc suņa tas izskatījās.
Redzot dažu labu suni, šķiet, ka, spītējot tūkstošiem gadu ilgajai evolūcijai, suni no vilka šķir tikai divas maltītes. Tādi suņi tuvojas noteiktā, mērķtiecīgā solī. Mežonīgi, ar dzelteniem zobiem, smirdīgu elpu, bet viņu saimnieki pa gabalu dūdo, ka suns jau vecs un, ja traucējot, lai padzenot to projām. Tikmēr suņa zaļajās acīs deg sarkani ugunskuri, spīdēdami un dzirkstīdami kā pleistocēns.
Tomēr šis suns jebkuram no tiem liktu klusiņām aizlavīties aiz dīvāna un izlikties aizņemtam ar gumijas kaulu.
Suns klusi, draudīgi ierūcās, gatavs lēcienam - tas bija tāds rūciens, kas sākas zvēra kaklā un pierimst tikai mirklī, kad viņa žokļi sacērtas ap upura kaklu.
No suņa mutes uz asfalta pakšķēja slienas.
Nezvērs spēra vēl dažus soļus, paošņāja gaisu visapkārt.
Ausis saslējās.
Tālumā skanēja balsis, kuru vidū viena izcēlās. Zēniska, taču tāda, kurai noteikti jāpaklausa, neizbēgami
Jāpaklausa. Ja tā liks sekot, sekosi; ja pavēlēs nogalināt, nogalināsi. Tā bija saimnieka balss.
Pārlēcis dzīvžogam, briesmonis metās pāri pļavai. Vērsis, kas tajā ganījās, mirkli apsvēra savas iespējas un tad steidzīgi soļoja uz pretējo dzīvžogu.
No reto koku puses skanēja balsis. Melnais suns, slienam tekot, tām tuvojās. Viena no pārējām balsīm teica:
- To viņš nedarīs. Tu vienmēr saki, ka jā, bet tā jau nebūs. Nekādu mīluli viņš tev nepirks. Vismaz ne interesantu. Varbūt nopirks tev zarkukaini. Tas viņam liktos Interesanti.
Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka run
-Jā-
- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi
Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.
- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas
1
Nāve
2
Acīmredzot Frankenšteina palīgs.
3
Pulkstenis bija īpaši izgatavots Kroulijam. Izgatavošana bija neiedomājami dārga, bet viņš to varēja atļauties.
4