Labas zīmes

1983. gadā atvaļinājuma laikā viņš bija paslīdējis un nokritis viesnīcas dušas telpā. Tagad pietika ieraudzīt dzeltenu ziepju gabalu, lai atmiņā ataustu gandrīz liktenīgās šausmas.

- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas notika...

- Klussssu!

-Jā, jā, - Kroulijs aši izmeta.

- Tātad, Ādam Jang, - ierunājās Metatrons, - mēs, pats par sevi saprotams, novērtējam tavu ieguldījumu, tomēr jāpiebilst, ka Armagedonam jāsākas tagad. Var rasties pagaidu grūtības, taču cēlais mērķis tiks sasniegts.

- Ak, - Kroulijs čukstēja eņģelim, - viņaprāt, lai glābtu pasauli, tā jāiznīcina.

- Ja ir ššķēršļi, tad jāzzina, kas darāmsss, - dūca Bel-cebuls. - Bet tassss jādara tūlīt, zēn. Tāds tavs liktenissss. Tā stāv rakstīts.

Ādams ievilka elpu, bet citi to aizturēja. Kroulijs un Azirafals jau labu brīdi bija aizmirsuši, ka jāelpo.

- Nudien nesaprotu, kāpēc viss un visi jānodedzina pa tīro, - Ādams iesāka. - Miljoniem zivju, vaļu, koku, aitu un tā tālāk. Kāds no tā labums? Tikpat kā mēs un Džon-sona banda. Pat ar pilnīgu uzvaru nesakausi pretinieku, jo patiesībā to nemaz negribi. Un tā viss iet uz riņķi. Bez sava gala sūtīsiet tādus kā tie divi, - Ādams pamāja uz Krouliju un Azirafalu, - lai radītu pasaulē jukas. Cilvēkiem jau tā pietiek grūtību, un tad vēl jūsējie jauc gaisu.

Kroulijs pačukstēja Azirafalam:

- Kas tā par Džonsona bandu?

Eņģelis paraustīja plecus:

- Laikam kāda sena atšķēlusies sekta, gnostiķu paveids. Varētu būt kas līdzīgs ofītiem.

Saraucis pieri, viņš turpināja:

- Bet varbūt setītiem? Nē, te es domāju koliridiāņus. Ak, atvaino, viņu ir tik daudz, ka grūti visus paturēt galvā.

-Jauc tik cilvēkiem prātus, - Kroulijs burkšķēja.

- Tas nav svarīgi! - Metatrons sēca. - Galvenais, radot Zemi, labo un ļauno...

- Nesaprotu, kāda jēga radīt cilvēkus un pēc tam uztraukties, ka viņi uzvedas kā cilvēki, - Ādams bija pati nopietnība, - turklāt, ja jūs vienreiz beigtu barot viņus ar solījumiem, ka pēc nāves būs labi, visi mēģinātu ieviest kārtību jau dzīves laikā. Ja būtu pa manam, es atļautu dzīvot ilgāk, tāpat kā vecajam Metuzālam. Tad būtu daudz interesantāk, un cilvēki sāktu domāt, ko nodara apkārtējai videi un ekoloģijai, jo savām acīm redzētu, kādas tam visam ir sekas pēc simts gadiem.

- Ak tad tā, - Belcebuls beidzot pasmaidīja, - tu vēliesss valdīt par passssauli. Tas jau ir tuvu tavam liktenim...

- Esmu par to domājis un zinu, ka negribu, - Ādams mazliet pagriezās un uzmundrinoši pamāja VIŅIEM. - Šo to var jau uzlabot, tomēr tad pie manis tāpat nāks cilvēki ar lūgumu sakārtot pasauli, atbrīvot no atkritumiem, audzēt mežus. Un kāds no tā labums? Tikpat kā sakārtot guļamistabu viņu vietā.

- Tu nekad neuzkop pat savējo, - Ādamam aiz muguras teica Pipars.

- Es nerunāju par savu guļamistabu, - (kurā jau gadiem nebija redzams paklājs). - Es runāju par guļamistabu vispār. Tas ir salīdzinājums. Tā.

Belcebuls un Metatrons saskatījās.

- Atklāti sakot, - Ādams turpināja, - man nav viegli visu laiku kaut ko izdomāt, lai Piparam, Venslijam un Braienam nebūtu garlaicīgi. Ziniet, man jau pietiek ar to pasauli, kas man ir. Tomēr paldies jums!

Metatrona sejā atspoguļojās izteiksme, kādu ar laiku pieņēma visi, ilgāku laiku klausoties Ādamā.

- Bet tu jau nevari noliegt to, kas esi, - Metatrons beigās teica. - Paklau, tava dzimšana un liktenis ir Lielā plāna sastāvdaļa. Visam jānotiek, kā paredzēts. Visi lēmumi jau pieņemti.

- Dumpotiessss ir jauki, - Belcebuls piebilda, - bet daži jautājumi dumpim nepakļaujas. Tasss tev jāsaprot!

- Es nedumpojos, - Ādams prātīgi atbildēja. - Vienkārši norādu uz dažiem jautājumiem. Manuprāt, par to jūs nevienu vainot nevarat. Man šķiet, ka būtu daudz labāk iztikt bez kariem un tad paskatīties, ko cilvēki darīs. Ja neiejauksieties, varbūt viņi beidzot sāks domāt un ieviesīs pasaulē kārtību. Nevaru galvot, ka tā būs, bet izslēgts nav, - viņš precizēja.

- Neredzu tur nekādu jēgu, - Metatrons atbildēja, - tu nevari stāties pretī Lielajam plānam. Tas ir tavos gēnos. Padomā labi!

Ādams vilcinājās.

Tumšā zemapziņas straume jau bija gatava uzplūst un čukstēja: jā, tik tiešām, tas taču ir galvenais - atbalstīt Plānu, es taču esmu tā sastāvdaļa.

Diena bija gara, un Ādams jutās noguris. Vienpadsmit gadu vecumā pasaules glābšana izsmeļ spēkus.

Kroulijs saķēra galvu.

- Mirkli, tikai mirkli domāju, ka mums ir cerība, -velns teica. - Bet Ādams viņus aizkaitināja. Jā, bija tīri labi, līdz...

Azirafals piecēlās.

- Atvainojiet, - eņģelis iesāka.

Visu skatieni pievērsās viņam.

- Lielais plāns, - Azirafals turpināja, - ir tas, kurš nav izskaidrojams, vai ne?

Uz brīdi iestājās klusums.

- Lielais plāns ir Lielais plāns, - Metatrons nešaubīdamies atbildēja. - Tu taču pats to zini. Pasaule pastāvēs seštūkstoš gadu un beigsies ar...