Labas zīmes

- Viss jau nokārtots. Mēs darām... pasauli jaunu... - Piesārņojuma balss skanēja tā, it kā no sarūsējušas dzelzs mucas sūktos kaut kas ķīmisks.

- Tu... būsi mūsu vadītājs, - Bads paziņoja.

Ādams vilcinājās. Iekšējā balss kliedza, ka tā tiešām ir, ka arī viņam pieder pasaule, un tagad tikai jāpagriežas un jāved viņi caur apjukušo planētu. Tie taču ir savējie.

Kaut kur augšējos slāņos debesu karapulki gaidīja Vārdu.

 - Tu nedrīksti man prasīt, lai viņu nošauju! Tas taču ir tikai bērns!

- Hm, - Azirafals novilka. - Hm.Jā. Varbūt labāk mazliet nogaidīt, kā tu domā?

- Kamēr viņš izaugs? - Kroulijs atbildēja ar jautājumu.)

Suns ieņurdējās.

Ādams paskatījās uz VIŅIEM. Tie taču ari ir savējie.

Šobrīd bija jāizšķiras, kuri draugi tad ir īstie.

- Sadodiet viņiem, - Ādams klusi teica.

Viņa balsī vairs nebija vilcināšanās un neskaidrības: tā skanēja neparasti harmoniski. Tādai nespēj nepaklausīt neviens cilvēks.

Karš smiedamies skatījās uz VIŅIEM.

- Puišeļi, - viņa teica, - no smilšu kastes. Padomājiet, kādas rotaļlietas es varu jums piedāvāt! Padomājiet par visām spēlēm! Mīļie zēni, ja gribēšu, jūs manī iemīlēsieties! Puišeļi ar rotaļu šautenēm!

Viņa atkal iesmējās, taču automāta zalvei līdzīgi smiekli aprāvās, kad Pipars panāca uz priekšu un pacēla trīcošu roku.

Gluži zobens tas nebija, bet ko gan var sameistarot no diviem sprunguļiem un auklas? Karš pētīja Pipara ieroci.

- Saprotu, - viņa teica, - tātad zobs pret zobu?

Karš paņēma zobenu, kas notrinkšķēja kā vīna glāze, kad piesit tās malai.

Ieroči saskardamies nozibsnīja.

Nāve ieskatījās Ādama acīs.

Atskanēja dramatiska šķindoņa.

- Neaiztiec! - Ādams, nepagriezis galvu, nošņāca.

VIŅI skatījās uz zobenu, kas, nokritis uz betona takas,

sastinga.

- Puišeļi, - Pipars neapmierināti čukstēja.

Agri vai vēlu cilvēkam jāizšķiras, kurā pusē nostāties.

- Bet viņa taču... - Braiens teica, - kaut kā uzsūca to zobenu...

Gaiss starp Ādamu un Nāvi sāka vibrēt kā vasaras svelmē.

Venslideils ieskatījās Bada iekritušajās acis un pacēla priekšmetu, ko ar labu iztēli varētu noturēt par svariem (tas bija izgatavots no auklām un zariņiem).

Viņš sāka to vicināt sev ap galvu.

Bads aizsargādamies pacēla roku.

Atkal zibsnis, un zemē šķindēdami nokrita sudraba svari.

- Neaiztiec! - Ādams atkal brīdināja.

Piesārņojums metās bēgt vai vismaz ātri plūst, bet

Braiens norāva sev no galvas zāļu vainagu un meta. Patiesībā tā nevajadzēja notikt, taču neredzams spēks pacēla to gaisā un aizsvieda kā disku.

Šoreiz sprāga. Parādījās sarkana liesma melnu dūmu mākoni, nosmirdēja pēc naftas.

No dūmiem, klusi dūkdams, izripoja apsūbējis sudraba kronis, kas sāka griezties uz vietas kā nosviesta monēta.

Šoreiz iztika bez brīdinājuma. Kroņa mirdzums vairs nebija metālisks.

- Kur viņi aizgāja? - Venslideils brīnījās.

TUR, KUR VIŅU VIETA, atbildēja Nāve, neatraujot skatienu no Ādama. TUR, KUR VIŅI VIENMĒR BIJUŠI. ATPAKAĻ CILVĒKU PRĀTOS.

Nāve uzsmaidīja Ādamam.

Kaut kas nošvīkstēja. Nāves apmetnis atvērās, un parādījās izplesti spārni. Eņģeļa spārni. Bet ne jau no spalvām. Tie bija nakts spārni, kas caur radīto matēriju iegrima zemapziņas tumsā, kurā tālumā mirdzēja retas ugunis -iespējams, zvaigznes, bet varbūt kaut kas pavisam cits.

ES, Nāve teica, NEESMU KĀ VIŅI. ES ESMU AZRAĒLS, UN MANA SŪTĪBA IR BŪT PAR DZĪVU RADĪBU ĒNU. MANI NEVAR IZNĪCINĀT, JO TAD IES BOJĀ VISA PASAULE.

Nāves skatiens vairs nededzināja. Ādams pakasīja degunu.

- Nezinu gan, - viņš teica. - Varbūt kaut kā tomēr var.

Viņš atbildēja Smaidam.

- Lai nu kā, pagaidām tam jābeidzas, - Ādams turpināja, - visām tām mašīnām. Tagad jums jādara, ko teikšu, un es saku, ka tam visam jābeidzas.

Nāve paraustīja plecus.

VISS JAU PAMAZĀM STĀJAS.

BEZ VIŅIEM, viņš pamāja uz traģiskajām triju jātnieku atliekām, NEKAS NEVAR TURPINĀTIES. VIENKĀRŠĀ ENTROPIJA TRIUMFĒ.

Nāve pacēla kaulaino roku tādā kā sveicienā.

BET VIŅI ATGRIEZĪSIES, Nāve teica, NEKUR TĀLU VIŅI NAV AIZGĀJUŠI.

Spārni vienu reizi noplīkšķēja kā pērkona dārds, un Nāves eņģelis pazuda.

- Tad jau labi, - Ādams teica tukšam gaisam. - Viss kārtībā. Nekas nenotiks. Vienīgi jāaptur tas, ko viņi iesāka, un viss.

Ņūtons izmisis pētīja plauktus ar aprīkojumu.

-Tā kā vajadzētu būt rokasgrāmatai vai kaut kam tamlīdzīgam, - viņš teica.

-Jāpaskatās, varbūt Agnese to pieminēja, - Anatēma atbildēja.

- Nūja, - Ņūtona balsi skanēja rūgtums. - Baigi loģiski, vai ne? Sabotēt divdesmitā gadsimta elektroniku ar septiņpadsmitā gadsimta rokasgrāmatas palīdzību? Ko gan Agnese varēja zināt par tranzistoriem?

-Ja kas, mans vectēvs 1948. gadā precīzi izskaidroja 3228. pareģojumu, tāpēc varēja veikt sekmīgus ieguldījumus, - Anatēma sacīja. - Agnese, protams, nezināja terminus un neko daudz nesaprata no elektrības, tomēr...

- Es runāju pārnestā nozīmē...

- Turklāt tev nav jāiedarbina, bet tikai jāaptur. Tāpēc nekas nav jāzina, pietiek ar neziņu.

Ņūtons smagi nopūtās.