KF aģents

Planetārais kuteris jau bija burtiski dažus desmitus metru no "Brāzmas", un Andrejs steidzās pie lūkas, lai paspētu brīdināt pilotus par to, kas viņus apdraud.

Straujā kustība viņu norāva no apšuvuma un uznesa augšā. Un viss sākās no jauna... visas nāves... visas sešdesmit trīs stundas...

Šajā brīdī viņš tika pamanīts no kutera, un "Vacius" kapteinis, vēl nezinādams, ko nozīmē cilvēka parādīšanās uz "Brāzmas" apšuvuma, lika diviem pilotiem satikt šo cilvēku.

Andreju kaut kas paraustīja. Un viņš atguvās. Un pat saprata, ka tā ir viņa paša drošības trose.

Planetārā kutera atvērtā lūka bija ļoti tuvu, un no turienes izlidoja cilvēki augstas aizsardzības skafandros ar reaktīvajiem dzinējiem. Divi no viņiem pielidoja pie Andreja.

Viens no viņiem, "Vacius" stūrmanis, uzreiz pazina Andreju. Un sākumā pat nebija pārsteigts, jo šajā satricinājumā bija aizmirsis, kāpēc Andrejs norakstīts no kuģa.

Arī Andrejs viņu pazina. Viņš ieslēdza mikrofonu un teica:

- Pagaidi, iekšā neej. Tur ir slazds.

Viņš runāja pilnīgi mierīgā balsī, it kā uz kuģa korpusa sagaidītu viesus.

Arī "Vacius" kapteinis, kurš vēroja no kutera, pazina Andreju.

— Andrejs Brūss? Kāpēc tu esi šeit?

- Viņi sagatavojuši slazdu, - sacīja Andrejs.

Viņš neviļus turējās pie "Vacius" stūrmaņa skafandra piedurknes. Viņš atkal sāka baidīties. Nebija iespējams paskatīties uz zvaigznēm, bija jāskatās uz leju uz cieto un uzticamo kuģa virsmu.

- Kādu slazdu?

- Viņi mūs neredz, es sadauzīju ārējo tuvā apskata antenu, bet viņi gaida. Aiz slūžu kameras, lai nogalinātu pa vienam, kad jūs ienāksiet. Viņiem ir cirvji un blasteri.

- Bet kas ar pārējiem? Kur ir pārējie? — kapteinis jautāja. -  ievainotie ir?

– Te ir arī doktors Geza un Vitass Jakubauskas. Viņš ir ievainots. Smagi.

– Bet pārējie?

- Daži palika uz Pe-U. Viskonti ir miris.

- Viņu nogalināja? - Andrejs balsi nepazina. Jautāja kāds no tiem, kas atradās planetārajā kuterī. šo sarunu klausījās visi.

- Un vēlas nogalināt arī jūs. Jūs nesaprotat, kas ir šie radījumi. Šī ir cita pasaule.

— Tad netērēsim laiku. Es sāku desantu, — sacīja "Vacius" kapteinis.

- Jūs mani nesapratāt?

- Andrej, - sacīja kapteinis, - mana desanta komanda ir silīcijorganikas skafandros ar augstu aizsardzību. Mēs arī padomājām. Skafandrus neviens nenovilks. Saprati? Esi mēģinājis tādu sašaut ar blasteru? Vai pārcirst ar cirvi?

– Bet ieroči jums ir? - Andrejs jautāja.

- Ar ieročiem viss kārtībā, - sacīja kapteinis.  -Uz kuģa mums bija mednieku grupa. Tūristi. Mēs konfiscējām anestēzijas pistoles. Tās nogāž pat pūķi. Nāc, pie mums uz klāja, Andrej, - sacīja kapteinis. - Lūgti ciemos.

Andrejs pārgāja uz planetāro kuteri.

"Vacius" stūrmanis, viņa sens paziņa, stingri satvēra viņu aiz rokas. Otrs kosmonauts atāķēja drošības trosi. Viņi strauji pacēla Andreju, un viņš vienā mirklī atradās planetārā kutera atvērtajā lūkā. Tikai vēlāk, kad viņš atcerējās šīs stundas notikumus, viņš saprata, ka visi atcerējušies viņa slimību. Gan stūrmanis, gan kapteinis, kurš izgāja pie lūkas, lai viņu sagaidītu.

Un, kad tika aizvērta lūka, Andrejs sveicināja "Vaciusa" desantu - viņi sēdēja identiskos krēslos, kā statujas, smagos skafandros. Pret viņu pagriezās vienādas ķiveres. Kapteinis norādīja uz tukšo krēslu blakus savējam.

Pēc piecām minūtēm kuteris atkal sakustējās un, pieskaroties kuģim, padeva ierašanās signālu.

- Nez, vai atvērs? Vai arī nobīsies?

Lūka novirzījās malā, un magnētiskie satvērēji ievilka planetāro kuteri "Brāzmas" iekšpusē.

Slūžas bija tukšas.

- Sagatavojieties, - sacīja kapteinis, sekojot rādījumiem uz pults. Slūžās ieplūst gaiss. Spiediens normalizējas.

Netālu atradās "Brāzmas" kuteris.

- Kur tad viņi ir? — kapteinis jautāja.

- Es domāju, ka viņi gaida gaitenī aiz izejas. Viņiem tā šķiet ērtāk - viņi vēlas jūs sagaidīt šaurā vietā.

Atvērās kutera lūka, un kapteinis pirmais nolēca uz grīdas.

- Saņemiet viesus, - viņš teica.

Klusums.

Viens pēc otra piloti no "Vacius" uzlēca uz elastīgās grīdas.

Kapteinis pirmais devās pie durvīm, kas veda uz kuģa telpām. Viņam atvēra durvis. Viņš ienāca turot rokā anestezatoru.

Un šajā brīdī pa skafandru trāpīja uzreiz piecas vai sešas saindētas bultas. Tās salūza un uz skafandra atstājot tumšus indes plankumus. Pazibēja blastera stars.

Kapteinis turpināja iet uz priekšu. Tagad viņš redzēja karotājus.

Izšāvuši bultas un no blasteriem, viņi tvēra savus kaujas cirvjus un kliegdami metās virsū kapteinim. Prugs skrēja starp karotājiem, vicinādams savu pašu lielāko cirvi uz planētas — Kaulu drupinātāju.

Desantniekiem izdevās izšaut anestezatoru zalvi, pirmie karotāji nokrita, bet pārējie paspēja uzgāzties, ar cirvjiem sitot pa ķiverēm un skafandru plastmasu.

Cīņa bija nevienlīdzīga – cirvis nevar sacirst skafandru.

Šauro gaiteni piepildīja kņada, ķermeņu pūlis, rēcieni, kliedzieni, rūkoņa.

Pilotiem bija lielākas sportiskās prasmes nekā karotājiem, kuri bija pieraduši paļauties tikai uz ieročiem, un anestezatori strādāja nevainojami. Karotāju skaits saruka, un cilvēki skafandros lēnām virzīja savu izretināto pulku kopkajītes virzienā.