KF aģents

Viņš strādāja kopā ar mehāniķi Braku. Viņi bija ārā apmēram stundu. Un tad mehāniķis Braks sāka padot briesmu signālus. Signāli pienāca slikti, tie netika uzreiz uztverti. Braks ziņoja, ka kāda nezināma iemesla dēļ pārplīsusi kapteiņa drošības trose, un viņš aizmests bezdibenī.

Ja Braks būtu bijis uzmanīgāks, nekas šausmīgs nenotiktu – cilvēks būtu pārvērties par kuģa pavadoni un nebūtu aizlidojis tālu. Nu, viņam būtu bail, bet tad viņu atgrieztu mājās.

Šoreiz izrādījās, ka, pārtrūkstot trosei, Andrejs tika aizmests no kuģa un ieguva paātrinājumu. Savukārt Braks viņu pazaudēja no redzesloka, pat neatcerējās, kurā virzienā kapteinis aizlidojis.

Kuģis samazināja ātrumu un sāka manevrēt, cenšoties atrast kapteini.Tā bija kļūda, jo tādā gadījumā cilvēku, kurš lido ar iepriekšējo ātrumu,  atrast kosmosā ir gandrīz neiespējami.  Piedevām cilvēka ķermeņa izmēri ir tik niecīgi, ka vairākus tūkstošus kilometru attālumā cilvēku nereģistrē pat visjutīgākie instrumenti. Andrejs bija iekritis bezdibenī.

Viņš iekrita bezdibenī uz sešdesmit trīs stundām. Viņš vairākas reizes gāja bojā, viņš nolidoja neticami daudzas kilometru pasaules.

Pēdējo sešdesmit trīs stundu laikā viņu bija meklējuši seši Kosmosa flotes kuģi un patruļkreiseris — par laimi, tas notika netālu no dzīvas satiksmes trases — . Un viņu atrada Vitass Jakubauskas.

Tas bija gan laimīgs gadījums, gan mākas strādāt ar datoru rezultāts.

Kad Andrejs tika uzņemts uz klāja, viņš bija bezsamaņā, viņš atjēdzās tikai bāzē, pēc daudzām dienām, un ilgu laiku neticēja, ka ir dzīvs. Jo viņš mira pārāk lēni un droši.

Pēc atveseļošanās mediķi saprata, ka trauma ir tik dziļa, ka Andrejs nekad vairs nevarēs iziet kosmosā. Pat uz Zemes viņš izvairījās iziet naktī, kad spīdēja zvaigznes.

Psihiski nepilnvērtīgam cilvēkam nav tiesību komandēt kuģi un atbildēt par citu cilvēku dzīvībām. Andrejam tika piedāvāts darbs uz zemes. Viņš deva priekšroku pamest Galaktisko centru: nevēlējās tikties ar saviem bijušajiem kolēģiem, jo ​​nosodīja sevi par šo sindromu, uzskatīja to par kaut ko apkaunojošu.

Tieši tāpēc, jau uzvilcis skafandru, jo nevarēja to neuzvilkt, sastinga slūžās ar visu savu būtību saprotot ka nespēs sevi piespiest iziet ārpusē.

Viņš noskaitīja līdz piecdesmit, tad vēlreiz līdz piecdesmit. Tad viņš nodomāja: “Ja es tagad iziešu tur, kur ir tikai zvaigznes un tukšums, es nomiršu no bailēm. No apkaunojošām, lipīgām bailēm, kuras nav pazīstamas nevienam cilvēkam Galaktikā, jo no tādām neviens, tā kā es, nav miris. Bet, ja es neiešu ārā, manis dēļ nomirs citi. Un tas ir sliktāk par nāvi. Tāpēc man nav izvēles."

Un viņš ar stingstošu roku atvēra lūku, it kā nospiežot pie deniņiem turētās pistoles sprūdu. Tad viņš stingri satvēra kuģa korpusa kronšteinus un izlīda līdz jostasvietai. Viņš neskatījās uz augšu, bet tikai uz priekšu, uz slīpo vaļveidīgo kuģa muguru.

Viņam bija ejams tāls ceļš. Viņam bija jānokļūst turoties pie kronšteiniem līdz ārējai antenai, kas kontrolēja kuģa pieejas un telpu ap lūku, un arī pašu  lūku, pie kam otrajā sekcijā kronšteinu nebija.

Andrejs - automātisms, dziļi iesakņojies smadzenēs, nepievīla - piestiprināja pie lūkas malas drošības trosi, ar ko vajadzēja pietikt, un aizrāpoja turoties pie kronšteina, nelaižot vaļā rokas, līdz satvēra nākamo kronšteinu. Tuvu, pie pašām acīm peldēja korpusa metāls.

Neviens viņu neredzēja, jo Prugs, kurš gatavoja slazdu, vēl nebija atgriezies uz tiltiņa. DrokU bija ar viņu, un VoseņU neieslēdza ārējo skatu ekrānus. Viņš skatījās tikai uz galveno ekrānu, uz kura lēnām auga "Vacius". Pirms atgriezās Prugs viņš redzēja, kā kuģa bortā atvērās lūka un no tās lēnām izlīda desanta kuteris. Līdz kuģim bija vairāk nekā trīsdesmit kilometru, bet uz ekrāna šķita, ka tas notiek pavisam blakus.

Tāpēc Andrejs nepamanīts aizkļuva pie antenas - neliela izciļņa kuģa korpusā, kas no augšas bija pārklāta ar caurspīdīgu keramikas apvalku. Viņš noskrūvēja vāku un ar āmuru, kas bija piesprādzēts pie remonttērpa, ar vienu spēcīgu sitienu sadauzīja uztveršanas ierīci.

Tieši tajā brīdī DrokU, kas ienāca atpakaļ uz tiltiņa, nolamāja VoseņU, kurš sajūsmināts skatījās uz kuteri, un ieslēdza tuvās darbības rādiusa antenu. Uz mirkli ekrānā uzmirgoja zvaigznes, un tad ekrāns kļuva tukšs.

- Tā tik vēl trūka! - DrokU teica.

Viņš nospieda taustiņus, mēģinot saprast, kas noticis, tad pieprasīja datoram, un dators paziņoja, ka ir bojāta antena.

Bet šajās sekundēs Andrejs jau rāpoja uz ieejas lūku. Šeit nebija skavu un kronšteinu, un Andrejs zināja, ka jebkurā brīdī var aizlidot no kuģa, it īpaši, ja kuģis nolems veikt manevru. Pusceļā līdz lūkai viņš sastinga, jo sirds dauzījās ar ātrumu divsimt sitieni minūtē, un Andrejs saprata, ka ir pēdējais gļēvulis Visumā. Par sodu viņš piespieda sevi pacelt galvu. Un pats sev par pārsteigumu ieraudzīja turpat netālu peldam majestātiski spēcīgo un ar prožektoru punktiem dzirkstošo Kosmosa flotes kuģi "Vacius". Prožektoru staros uz ieejas lūku lēnām nolaidās planetārais kuteris.