KF aģents

Kolekcionāra laime ir ļoti īpašs prieka veids, kas nav pieejams visiem. Šī sajūta tīrākajā veidā ir neieinteresēta, jo īsts kolekcionārs ar tādu pašu intensitāti priecāsies, iegādājoties graša vai nenovērtējamas naudas priekšmetu - svarīgas nebija izmaksas, bet gan ieguvuma fakts. Galaktikā nebūtu daudz cilvēku, kuri varētu dalīties Van Kūna priekā. Bet tādi cilvēki pastāvēja, kaut arī tos šķīra gaismas gadi. Van Kuns, nepamanīdams putekļus, kas krājās pār pilsētu, karstos gaismas plankumus, pretimnākošos garāmgājējus, kas skatījās uz viņu kā uz kādu eksotisku radījumu, steidzās uz viesnīcu. Ja saprātīgs cilvēks viņam būtu teicis, ka veikalā stāvošie zaldātiņi neaizbēgs un tos var lieliski nopirkt vakarā vai pat rīt, van Kūns pat nepasmaidītu un, neskatoties uz to, ka viņš bija normāls cilvēks, bez pārmērīga aizdomīguma, viņš paātrinātu savus soļus, turot aizdomās, ka kāds vēlas pārsolīt zaldātiņus.

Savā iztēlē konstruējot traģiskas bildes, kurās bezsejas un bezvārda konkurents jau ienāk veikalā, lai iegādātos zaldātiņus, van Kūns metās  pa viesnīcas vestibilu, uzskrēja divus kāpņu pagriezienus augšā (lifts vēl nedarbojās), atcerējās, ka nebija paņēmis reģistratūrā atslēgu, atgriezās atpakaļ, atkal uzkāpa pa kāpnēm uz ceturto stāvu, elsojot, sasvīdis, pagrieza atslēgu, ieskrēja istabā, uzmanīgi nolika kasti ar zaldātiņiem uz gultas, sāka ātri izģērbties, lai ieietu dušā. Tajā pašā laikā viņš piegāja pie galda, lai no turienes paņemtu naudu.

Viņš izvilka augšējo atvilktni. Un bija pārsteigts. Kāds bija izrakņājis rakstāmgalda atvilktni.

Būdams akurātists, Fotijs van Kuns vienmēr izkārtoja viņam piederošās lietas tā, lai līnijas, kas tās atdala, būtu stingri vertikālas. Stāsta, ka kādu dienu Atēnu-8 starpzvaigžņu arheoloģiskajā bāzē viņš zaudēja samaņu, jo kādas gleznas reprodukcija karājās pie sienas šķībi, viņam nepieejamā vietā. Pusstundu Fotijs van Kuns skatījās uz to, nenovēršot skatienu, kļūstot arvien bālāks, un tad viņš paģība.

Pietika ar mirkli, lai Fotija van Kūna trenētā acs saprastu, ka viņa papīri izrakņāti un kāds, saliekot tos atpakaļ, nespējis ieturēt starp mapēm un lapām taisnas līnijas. Turklāt noziedznieks nozadzis maku ar arheologa naudu un dokumentiem. Un, kas Fotijam bija visnepatīkamākais, tas attaisījis un izkaisījis loloto zāļu kastīti.

Citā situācijā Fotijs van Kūns būtu rūpīgi izpētījis, vai nav pazudis vēl kas, būtu zvanījis viesnīcas administratoram, būtu zvanījis ģenerālkonsulātam pa apjomīgo zilo tālruni, kas izskatījās pēc vecas šujmašīnas. Taču šajā brīdī Fotiju van Kūnu sarūgtināja tikai naudas zaudējums un līdz ar to arī operācijas "zaldātiņi" neveiksme. Fotijs van Kūns prātoja, vai nav atstājis maku savā jakā, kuru viņš uzvilka vakarā, kad bija vēss. Viņš atvēra skapi. Jaka gulēja skapja apakšā. Maka tajā nebija.

Sirreālā cerība atrast naudu lika arheologam zaudēt vēl dažas minūtes, skatoties zem gultas, pārmeklējot vannas istabu un gaiteni. Visur viņš saskārās ar nemākulīgu, neakurātu, neuzmanīgu, sasteigtu, bet rūpīgu meklējumu pēdām.

Beigās Fotijs van Kuns bija spiests atteikties no cerības atrast maku. Viņš nolādēja šo planētu, nolādēja savu aizraušanos ar zaldātiņiem un saprata, ka atlikušas tikai septiņas minūtes līdz viņa pēdējās uzstāšanās sākumam Zinību skolā.

Fotijs van Kuns bija punktuāls cilvēks un nevarēja izturēt kavēšanos. Sešu minūšu laikā viņam bija jāpārģērbjas (par dušu nebija ko domāt), jāaizskrien uz Zinību skolu un vēlams uzkāpt suvenīru veikalā un paskaidrot pārdevējam, ka naudu dabūs rīt, un nopirks pārējos zaldātiņus, tāpēc, "lūdzu, nepārdodiet tos nevienam".

Fotijs van Kuns tik ātri pārģērbās, ka neatlika laika pat īsti padomāt. Tiesa, van Kūns pieļāva, ka kļuvis par upuri laupītājiem, kuru, kā viņš dzirdēja, šeit esot daudz. Valsts tikai salīdzinoši nesen izkļuvusi no karojošo klanu tumšā laikmeta, un pirmās rūpnīcas, skolas, pirmā centralizētā valdība radās nedaudz vairāk nekā pirms gadsimta. Tātad planēta Pe-U ielidoja kosmosa laikmetā, vēl nepaspējusi pilnībā izjust savu sociālo bērnību. Kalnos, kas ieskāva galvaspilsētu, uz salām okeānā, citās mazās valstiņās joprojām valdīja barbarisma paražas, un primitīvo attiecību elementi dažkārt kā lūstošs vilnis beigās izsitās cauri jaunajai pilsētu pasaulei. Galaktikas centrs Pe-U pieskaitīja pie pasaulēm ar ierobežotiem kontaktiem, un attiecības ar planētu bija jāveido ļoti piesardzīgi, neiejaucoties tās dabiskās attīstības procesā.

Tiesa, Galaktikas centra vēsturē sarežģītas sadursmes ar šo ierobežoto kontaktu jau ir notikušas ne reizi vien. Bet panaceju visiem gadījumiem nevar atrast.