KF aģents

Pirms daudziem gadiem aizlidojot no Zemes, viņš tur atstāja lielu rotaļu zaldātiņu kolekciju, vienu no labākajām uz Zemes. Kopš tā laika viņš nebija varējis apmeklēt mājas, jo viņam bija jādzīvo Galaktiskajā centrā, no turienes viņš lidoja ekspedīcijās - Zeme atradās pārāk tālu no centra, un, ja esi izvēlējies kosmosa arheoloģiju kā savu profesiju, tad visdrīzāk uz Zemes nokļūsi tikai aizejot pensijā. Taču Van Kuna aizraušanās ar zaldātiņu vākšanu nezuda. Diemžēl rotaļu zaldātiņu izgatavošanas māksla Galaktikā bija vāji attīstīta, un pat uz augsti civilizētām planētām par tiem nebija ne jausmas. Van Kuns iemācījās tos atliet no alvas un izkrāsot. Viņš daudz laika pavadīja muzejos un militārajās parādēs, fotografējot un gleznojot. Ja izrakumu laikā tika atrasts karavīra apbedījums, tika izsaukts Van Kuns. Divdesmit gadu laikā viņa jaunā kolekcija sasniedza trīspadsmit tūkstošus vienību, un, ja to atkal apvienotu ar to, kas palika uz Zemes, tad, protams, Fotijs van Kuns kļūtu par Galaktikas reprezentatīvākās zaldātiņu kolekcijas īpašnieku.

Un tā, pirms vairākām dienām ieradies uz Pe-U izrakumiem uz tās pašas sistēmas planētas Ar-A, būdams bezgala aizņemts, Fotijs van Kuns ieiet suvenīru veikalā un plauktā ierauga izcili izgatavotus zaldātiņus.

Slēpdams savu garīgo bijību, Fotijs van Kuns piegāja pie frāžu grāmatas un novilka pirkstu pa vārdiem “Cik maksā?” uz atbilstošo frāzi vietējā valodā.

Pārdevējs atbildēja ar garu tirādi, no kuras Fotijs van Kuns nesaprata neviena vārda. Tad van Kuns noliecās, paņēma no plaukta zaldātiņu un parādīja to pārdevējam. Pārdevējs bija ārkārtīgi pārsteigts, it kā neviens no apmeklētājiem viņa veikalā nekad nebūtu pircis zaldātiņus, un, paņēmis no plaukta spīdīgu, zaigojošu "bumbu domāšanai", pasniedza to van Kūnam, uzskatot, ka viņš zina labāk nekā pircējs, kas tan vajadzīgs.

Van Kūns tabulā atrada vārdu "nē".

Pārdevējs ar nožēlu nolika bumbu atpakaļ vietā, piegāja pie galda un norādīja uz numuru kreisajā kolonnā. Van Kūns ar acīm sekoja tās ekvivalentam labajā kolonnā un saprata, ka zaldātiņš ir dārgs. Astoņi eili. Tikpat cik putnu spalvu paklājs vai maltīte pieklājīgā restorānā. Viņš bija ļoti pārsteigts, bet tad nosprieda, ka lietas vērtību nosaka tās izgatavošanas sarežģītība. Bet zaldātiņš bija izgatavots ļoti rūpīgi. Tas bija atliets no kaut kāda smaga sakausējuma un nedaudz lielāks par rādītājpirkstu. Bruņas bija izgatavotas no vara folijas gabaliem,  apmetnis pašūts no auduma, un kaujas tetovējums uzzīmēts ar tievu otiņu uz viņa mazās sejas un kailajām rokām. Vans Kuns domās novērtēja, cik daudz naudas viņam ir līdzi. Galu galā viņam tā nebūs vajadzīga. Rīt no Galaktiskā centra vajadzētu ierasties "Brāzmai" ar aparatūru un ekspedīcijas piederumiem. Vismaz drūmais Kosmosa flotes pārstāvis Andrejs Brūss stingri apgalvoja, ka kuģis ieradīsies laikā. "Brāzma" paņems van Kūnu sev līdzi un pēc tam nolaidīs viņu kuterī uz Ar-A. Nav zināms, vai van Kūns vēl kādreiz apmeklēs Pe-U. Patiesībā laikam nekad. Bet zaldātiņi tērpti klanu krāsās - tā jau ir vēsture, tas jau tiek aizmirsts. Tikai kalnu kņazistēs saglabājušies šādi apmetņi. Jā, un tradicionālie ieroči: vēja caurules, cirvji ar saindētiem uzgaļiem, dakšveida dunči - tas viss pamazām pārceļas uz muzejiem. Vai arī ir zaudēts, jo mēs vienmēr daudz labāk saglabājam tālo pagātni nekā vakardienas realitāti.

Kopumā plauktā atradās sešdesmit zaldātiņi. Visi dažādi. Pat viena klana karavīri atšķīrās ar ieročiem un bruņām. Ja paņemt visu naudu, kas glabājās viesnīcā, tad pietiktu.

Kā īsts kolekcionārs, pieradis nekārdināt likteni, van Kūns izņēma maku un saskaitīja, ka viņam līdzi ir trīsdesmit trīs eili. Tas ir,  varētu nopirkt četrus zaldātiņus.

Van Kūns izvēlējās četrus zaldātiņus viņu raksturīgākajos tērpos, uzmanīgi aiznesa tos pie letes un nolika tiem blakus trīsdesmit divus eilus.

Tad viņš pamanīja, ka pārdevējs nepārprotami ir nobijusies.

- Kas noticis? — Van Kūns jautāja. Viņam jau sāka pietrūkt laika. Pēc pusstundas viņu gaida Zinību skolā.

Pārdevējs atbildēja ar nesaprotamu tirādi, atdalīja vienu no zaldātiņiem, pēc tam paņēma astoņus eilus un pārējo naudu pastūma van Kūnam.

- Nu, nē,- sacīja Van Kūns, kurš bija spītīgs cilvēks. - Tā ir godīga nauda, ​​man nevajag neko citu. Es tūlīt atgriezīšos un paņemšu pārējos. Un viņš ar žestu norādīja, ka plāno nopirkt visus zaldātiņus.

Nav zināms, vai pārdevējs viņu saprata, taču beigās viņš paņēma naudu, izņēma ar putnu pūkām izklātu kastīti, ielika tajā zaldātiņus un virsū pārklāja ar papīru. Viņš steidzās un centās neskatīties uz klientu.

Van Kuns atrada tabulā vārdu "paldies", pateica to un, uzmanīgi nesot kasti, devās uz izeju. No niedru durvīm atskatījies, ieraudzīja, ka pārdevējs jau bija noņēmis sudraba cepurīti un slauka ar to pieri.

- Drīz atgriezīšos, - Van Kuns viņam paziņoja.

* * *

Fotijs van Kuns bija laimīgs.