Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pundurpirāti, kā liecina jau pats vārds, augumā nebija diez cik padevušies. Desmit centimetru garu pirātu viņam līdzīgie uzskatīja par milzi. Pundurpirāti braukāja pa jūru mazītiņos kuģos, pastāvīgi meklēdami jūrā tik mazu brau­camrīku, lai viņi to varētu ieņemt abordāžā. Un kas tāds gadījās reti. Būtībā nekad. Teiksim godīgi: visā kuģniecības vēsturē pundurpirāti ne reizi nebija veiksmīgi aplaupījuši nevienu pašu kuģi, pat ne airu laiviņu. Reizumis, tīri aiz izmisuma, pundurpirāti uzklupa arī lielākiem kuģiem, pat okeāna milzeņiem. Kā likums, viņu pūles neviens nepa­manīja. Niecīgie jūraslaupītāji iecirta savus abordāžas āķus lielā kuģa bortos, un tas viņus vilka līdzi tik ilgi, līdz viņi pēdīgi padevās. Citreiz viņi šāva no saviem glītajiem lielgabaliņiem, kuru lodes nekad nesasniedza mērķi — jau pēc dažiem metriem tās bunkšķēdamas iekrita jūrā.

Nekad netikdami pie laupījuma, pundurpirāti pārtika lielākoties no aļģēm un tādām zivīm, ar kurām viņi varēja

tikt galā, ar sardīnēm vai pavisam mazītiņiem omāriem. Grūtā brīdī viņi nenoniecināja arī planktonu.

Roku vietā pundurpirātiem bija dzelzs ķeksīši, kārtīgu kāju vietā — koka kājas. Vēl piedevām es nevienu no viņiem ne reizi neredzēju bez apsēja pār aci. Sākumā man šķita, ka tur pie vainas ir ievainojumi, ko viņi guvuši savos pārdro­šajos abordāžas mēģinājumos, taču vēlāk uzzināju, ka tāds viņiem ir kopš dzimšanas, tāpat kā ūsas un cepure.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brfnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pundurpirāti: kaut arī pundurpirāti ir pilnīgi nekaitīgi, vai varbūt tieši tāpēc, tie ļoti labprāt uzvedas kā asinskāri un neaptēsti mežoņi. Viņiem patīk vareni plātīties ar veiksmīgiem uzbrukumiem un bagātiem laupījumiem. Gandrīz varētu sacīt, ka viņiem ir nosliece uz lielību. Kad sastopas divi pundurpirāti (un uz kuģa, kas pilns ar pundurpirātiem, tā gadās nemitīgi), abi uzreiz sāk vicināt rokas un klaigāt, skaitīdami, cik tirgotāju kuģu katrs it kā nolaidis dibenā, un dižodamies ar to, cik nevainīgu matrožu bez žēlastības vilkuši zem ķīļa vai palaiduši pa dēli. Bļaustīdamies viņi dzer rumu, dzērienu, ko gatavo no aļģu sulas un cukurniedrēm, un rums vēl vairāk iekvēlina viņu pirātiskās fantāzijas un drīz padara mēles smagas, lai arī tas vis­pār nesatur alkoholu. Pundurpirātiem daudz nevajag.

Toreiz man bieži gadījās būt šādu sastapšanos aculieci­niekam un klausīties pundurpirātu grandiozo plātīšanos. Taču steidzos atzīt, ka uz mani šī šķebinošā izpušķošana un fantāzijas nevaldāmais lidojums atstāja lielu iespaidu. No viņiem es iemācījos, ka labi meli bieži ir daudz interesantāki nekā patiesība. Varētu bezmaz sacīt, ka tā īstenībai tiek uz­ģērbtas košākas drānas.

Vaimanas, lielīšanās un pirātu dziesmas

Pundurpirāti nepazina neko ļaunāku par garlaicību. Ja kādam no viņiem kļuva kaut tikai mazdrusciņ garlaicīgi, tas izrādīja tik milzīgas ciešanas, ka sirds vai lūza. Viņš nopūtās un vaidēja, un draudēja debesīm ar rokas ķeksi, plūkāja sev matus un reizēm pat saplēsa drēbes. Un viss kļuva tikai vēl ļaunāk, jo tad viņš vaimanāja arī par savu sabojāto garderobi un pārmeta liktenim, kas viņu nemitīgi piemeklē ar mocībām. Kuģojot pa jūru, garlaicība uz jebkura klāja ir bieža viešņa, tādēļ pundurpirāti nemitīgi vaimanāja un nopūtās.

Kad viņi nevaimanāja, viņi lielījās. Kad viņi nevaimanāja un nelielījās, viņi auroja pirātu dziesmas. Tādā gaisotnē es uzaugu.

Taisnību sakot, es visai drīz kļuvu par pundurpirātu dzīves galveno saturu. Tajos piecos gados, ko es pie viņiem nodzīvoju, viņu dzīve grozījās gandrīz tikai ap mani. Šķita, es viņu absurdajai eksistencei beidzot biju piešķīris jēgu. Viņi aizkustinoši pūlējās iemācīt man visu, ko zināja par jūraslaupīšanu un pirātu dzīvi. Augām dienām dziedāja man šaušalīgas pirātu dziesmas, pilnas ar lāstiem, ierādīja, kā jāpaceļ karogi ar miroņgalvām un kā jāzīmē dārgumu kartes. Reiz viņi man par prieku pat mēģināja uzbrukt kādam kuģim, kas bija vismaz tūkstoš reižu lielāks par viņējo. Todien es uzzināju visu, kas dzīvē jāzina par caurkrišanu.

Jūrnieka arods

Piedevām es iemācījos jūrnieka arodu — no enkura pacelšanas un spraugu aizdrīvēšanas līdz vanšu nospriegošanai —, iemācījos pats, skatīdamies un palīdzēdams.

Viss sākās ar klāja beršanu. Tā ir augsta māksla: klāju vajag noberzt tik tīru, lai acis žilbst un dēļos nepaliek ne­viena rijīga baktērija, taču nenospodrināt arī pārāk gludu,

lai neslīdētu kājas (pundurpirātiem ar viņu tievajām koka kājelēm tas bija it sevišķi svarīgi). Ideāls klāja beršanas līdzeklis ir zaļās ziepes ar nelielu jūras smilšu piedevu: ziepes sterilai tīrībai un jūras smiltis saķerei ar virsmu. Es iemācījos burāt ar vēju, burāt pa vējam un nīkt bezvējā, iemācījos izmantot bakštagas vēju, halzēt, pagriezties lielos viļņos un bremzēt jūrā (tas ir paņēmiens, kas zināms tikai pundurpirātiem, kuri to izmanto, lai selgā neuzskrietu virsū kādai lielākai zivij, proti, viņu gadījumā jebkurai zivij, kas lielāka par mencu).

Mezgli