Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pateikšu vien tik daudz, ka arī es uzcēlu mums ar Avrielu namiņu, gluži tādu pašu kā toreiz biju redzējis sapnī. Avriela iekopa sakņu dārziņu un košumdārzu, mēs izrakām dīķīti un nolikām zālītē dažus bišu stropus. Es gādāju, lai uz pavarda allaž būtu dažas klimpiņas mērcē, ko rekonstruēju pēc atmiņas. Iespējams, tas ir nedaudz māņticīgi, tomēr biju pārliecināts, ka tikmēr, kamēr katliņā būs dažas klimpas, laime mūs neatstās.

Uz Lielo mežu, vēlēdamies tirgoties ar raibajiem lāčiem, sāka braukt tirgotāji no visas Camonijas. Daļa apmetās uz dzīvi, un tā mežā saradās mazi ciemi. Pulciņš raibo lāču nodibināja koloniju ārpus meža, pašā jūras krastā. Viņi no- devās zvejniecībai un sāka būvēt kuģus.

Itin drīz pie mums sāka plūst tūristi, kurus uz Lielo mežu vilināja romantiskie viesu namiņi, pa kuriem brīvi staigāja meža zvēri un kuros raibie lāči pasniedza paradīzes ēdienus. Līdztekus parastajai mācību programmai es skolā pasniedzu arī pavārmākslu, nododams tālāk pie Cākoba Joa apgūtās zināšanas. "Zilā lāča dubultpica" bija ikkatras viesnīcas ēdienkartē.

Zirnekļu medus

Tūristus piesaistīja arī mūsu dravas, kurās varēja iegā­dāties visgardāko medu pasaulē. Medus ražas Lielajā mežā bija pārbagātas, jo kopš neatminamiem laikiem neviens cits kukainis te neuzdrošinājās rādīties un ziedkausiņi bija līdz malām pilni ar vissmalkāko nektāru. Nekur citur bites nebija tik čaklas un di.uul/igas. Virna no mīļākajam medus

šķirnēm bija "Avrielas izlase", taču tikpat iecienīts bija arī "Zirneklienes sekrēts" — medus maisījums, uz kuru, par spīti diezgan kliedzošajam nosaukumam, īpaši kāri bija bērni.

Kādu vakaru mēs abi ar Avrielu pastaigādamies aizstai­gājām līdz mežmalai — tai vietai, kur sensenos laikos bija piestājis Molohs, lai aizvestu raibos lāčus verdzībā.

Jūra bija rāma, taču tai pāri traucās ledains vējš. Debe­sīs nebija ne mākonīša, un varēja ieskatīties dziļi Visuma dzīlēs. Tur pēdējā laikā bija uzradusies jauna zvaigzne, kas nebija tāda kā pārējās zvaigznes. Turklāt tā katru nakti bija redzama citā vietā. Tātad tā pārvietojās, taču nevis taisnā līnijā kā komētas vai citas visiem zināmas dabas parādības, bet drīzāk zigzaga trajektorijā. Zvaigzne laistījās visnevisādās krāsās kā lielpilsēta nakts melnumā. Tur izplatījumā lidoja Atlantīda.

Es piespiedu Avrielu klāt, lai viņai nebūtu auksti. Dziļi ieelpoju jūras gaisu. Vējā jautās pazīstama smarža — itin kā pēc tālīnām ugunīm ar šķipsniņu kanēļa. Tā — un laikam jau esmu to pieminējis — smaržo piedzīvojumi.

"Varētu atkal ļaut, lai liktenis parāda sevi," es bildu.

"Ne tagad," atsaucās Avriela.

Un mēs gājām atpakaļ uz mīļo, pazīstamo mežu.

Dzīve esot īsa, ta runa.

Es teiktu — kā uz to skatās. Dažas ir īss, citas garas, un vēl citas — vidējas.

Turklāt trīspadsmit ar pusi man vēl ir priekšā.

Atbildīgā redaktore Kristīne Kirkila Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Ieva Zarakovska Maketētāja Margarita Stoka

UDK 821.112.2-3 Me 664

© SIA "J.L.V.", izdevums latviešu valodā, 2013

© Māra Poļakova, tulkojums latviešu valodā

© Valters Merss, Kristīne Huke, mākslinieciskais noformējums

ISBN 978-9934-11-429-8 ISBN 978-9934-11^38-0

wzmv.jumava.lv

wzvw.gramata24.lv