Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Mana rieksta čaumaliņa bija sākusi vēl arī griezties uz riņķi, un tā, dejodama valša taktī, devās pretim bojāejai dziļi okeāna guldzenajā rīklē. Turpretim es tikai lūkojos, kā man virs galvas virpuļo zvaigznes, aizgrābti klausījos ūdeņu grandoņā un nenojautu itin neko ļaunu.

Un tai brīdī man pirmo reizi gadījās izdzirdēt pundurpirātu šaušalīgās dziesmas.

Pundurpirāti bija Camonijas okeāna saimnieki. Tiesa, to neviens nezināja — raugi, viņi bija tik mazi, ka neviens viņus nekad nepamanīja. Neviens vilnis pundurpirātiem nebija par augstu, neviena vētra nebija par varenu, neviens akacis par virpuļainu — viņi braši stājās tam visam pretim. Viņi bija pārdrošākie jūrasbraucēji pasaulē un neatlaidīgi meklēja grūtības, lai apliecinātu savu kuģošanas māku arī sadursmē ar visnegantākajiem dabas spēkiem. Ja kāds vis­pār jaudāja spēkoties ar Vērpatu, tad tie bija viņi ar savām neparastajām jūrasbraucēju spējām.

Tad raugi, tīrās pārdrošības un spītības pēc viņi bija iebraukuši tieši briesmīgajā mutulī, un tagad pārgalvīgi auroja pirātu dziesmas. Viņu sardzes matrozis, kas savā masta galā vērīgi ķīķerēja uz ūdens virsmu, meklēdams vis­labākos viļņu tuneļus un straumes, pēkšņi ar savu mazītiņo tālskati pamanīja mani. Vēl pavisam nedaudz, un es būtu pazudis Vērpatā.

Tas, ka mani atrada tieši pundurpirāti, bija divkārt laimīga sakritība, jo normāla lieluma jūrnieki rieksta čaumaliņu droši vien vispār nepamanītu. Viņi uzvilka mani uz klāja, ietina eļļasdrānā un ar resnu tauvu piesēja pie masta — man toreiz likās ļoti ērmīgi, taču pundurpirāti tā rīkojās manas drošības vārdā. Tikmēr viņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, turpināja savu varonīgo cīņu ar elemen­tiem. Sīkaliņi kā vāveres tekāja augšā un lejā pa mastiem, uzvilka un atkal nolaida buras tādā ātrumā, ka, jau skatoties vien, varēja piemesties reiboņi. Lai izlīdzinātu sānsveri, viņi visi līdz pēdējam vīram metās pie bakborta, tad uzreiz pie stīrborta, uz priekšgalu vai uz pūpi. Viņi sūknēja ūdeni, nozuda kuģa vēderā un atkal uzradās ar pilniem spaiņiem, lēkāja pa lūkām un šūpojās tauvās. Viņi ne mirkli nepalika mierā, grozīja stūresratu, šurpu turpu sasaucās, visi reizē iekārās lielā burā, lai to ātrāk atritinātu, ievilka līnes un, gal­venais, ne uz mirkli neaizmirsa dziedāt savas pirātu dzies­mas. Man pat palicis prātā, ka viens no viņiem visu laiku berza klāju.

Kuģi pārskaloja ūdens šļakatas, tas nogūlās slīpi, uzšā­vās viļņa galotnē un pat vairākas reizes pilnīgi ienira bangā, taču turējās un nenogrima. Es pirmo reizi dabūju sarīties jūrasūdeni, un man jāteic: nemaz nebija slikti. Mēs slīdējām pa viļņu tuneli, jājām varenu putu kalnu galotnēs, mūs meta augstu gaisā un stūma dziļi jūrā. Milzīgi viļņi svaidīja pirātu kuģi šurpu turpu, pļaukāja, grūstīja un apspļaudīja,

bet pundurpirātus tas nespēja apmuļķot. Viņi brēca uz jūru, spļāva pretī un ar saviem abordāžas āķiem durstīja jūru. Viņi zibensātri sadalījās pa mastiem, ierēvēja buras un jau nākamajā acumirklī tās atkal atritināja. Viņiem nepalika nepamanīta neviena jūras kustība, neviena gaisa pūsma, ne visniecīgākā kuģa pagrozīšanās, un viņi uzreiz zināja, kas darāms tālāk. Uz pundurpirātu kuģa nebija komandieru, visi bija vienlīdzīgi. Visi kopā čakli rosīdamies, viņi galu galā izrādījās pārāki par vareno okeānu. Droši pietauvots pie masta, es ar vislielāko apbrīnu noskatījos šo cīņu.

Tik mazas radības kā pundurpirāti (un toreiz arī es) dzīvo citā laikā. Tas, kurš kaut reizi ir mēģinājis ar roku no­ķert mušu, būs pamanījis, ka ātruma un izmanības ziņā šī niecīgā radība ir pulka pārāka. Muša uz mums skatās itin kā cauri laika palielināmajam stiklam, tādēļ tai nepavisam nav grūti šaudīties mums apkārt, izvairoties no mūsu lācīgās

vicināšanās. Tāpat bija ar pundurpirātiem. Normāla lieluma kuģim Vērpatas acs būtu milzīgs ūdeņu mutulis, turpretim no viņu skatpunkta tā bija gausa grozīšanās. Raugoties no pundurpirātu kuģa klāja, milzu vāls izira daudzos mazī­tiņos vilnīšos, un mēs tiem izburājām cauri ērti un līgani. Tāpat kā orkāns, nākdams pār pilsētu, noposta vislielākās mājas, turpretim zirnekļa tīmeklīti atstāj neskartu, arī šī briesmīgā strāva mums neko nespēja padarīt. Mūs sargāja tas, ka mēs bijām tik mazi.

Tā mēs izbēgām no nāvīgās Vērpatas. Kā jau teicu, es to­reiz nezināju, cik Vērpata patiesībā ir bīstama — tas atklājās daudz vēlāk. Nomanīju tikai, ka grudzināšana kļuva arvien klusāka un pundurpirātu rosība — gausāka. Beidzot stāvok­lis jau bija tik mierīgs, ka viņi varēja sapulcēties man apkārt, atraisīt mani no masta un apbrīnot.

Arī es brīnījos.