Helēņu noslēpums

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas terašu kraujās mūžīgajā ledū bija saglabājušies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gājuši bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūkstoš gadiem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepieciešamo daudzumu lielisku kaulu un atgriezās Maskavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās karš, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa paša jūtu pasaules. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēnešus vēlāk pēc smaga ievainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina — gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bezbēdīgo jautrību bija nomainījušas dompilnas skumjas.

Bijušie sapņi ar jaunu spēku aizrāva mākslinieku. Taču tagad tiem klāt jaucās rūgta atziņa, ka viņš ar vienu roku nespēs izveidot tēlu, bet, ja arī pacentīsies, tomēr visa viņa radošā trauksme izzudīs tehniskās grūtībās un nepanesamajā darba gausumā. Līdztekus nevarības radītajai grūtsirdībai viņu sāka mākt bailes: modernā kara draudīgais, postošais spēks tikai tagad tā īsti nonāca līdz viņa apziņai. Jau hospitālī bailes, ka nespēs izpildīt savu ieceri, nespēs uztvert un iemūžināt savas Irinas starojošā daiļuma izplauksmes mirkli, lika viņam bieži vien nemierīgi mētāties gultā vai cauras naktis pavadīt bezmiegā nebeidzamu domu varā.

Domas šaudījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.

Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinājums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās augšup no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam šķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūstošajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņš maz gulēja, maz ēda, tikšanās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļš — saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bieži nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidzamā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz — un smadzenēs vibrējošā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstēties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.

Es pavaicāju, vai viņu nav vajājušas atkārtotas halucinācijas jeb, kā viņš tās sauca, domu tēli. Leitnants tikai noliedzoši pakratīja galvu un sacīja, ka tieši to pašu viņam esot jautājuši visi citi ārsti.

— Nu un kas par to, — es iebildu. — Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pašu zinātni. Tomēr es jums uzdošu šo jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojošās idejas?

Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:

— Jā, neapšaubāmi ir.

— Kāda tad?

— Man šķiet, sena Helada.

— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?

— Jā, tas tiesa, profesor.

— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeig- tākās vīzijas.

— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.

— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.