Helēņu noslēpums

Pēc mūsdienu zinātnes atzinuma, cilvēkam visā mūža gājumā, viņa individuālās dzives laikā atmiņa it kā mājo šūniņās, ko veido smadzeņu nervu šūnu izaugumu vissarežģītākie savijumi. Man jāpiebilst, ka, apkārtējai pasaulei gadsimtu ritumā galvenajos vilcienos paliekot nemainīgai, dažas no šīm šūniņām visiem cilvēkiem radās vienādi no paaudzes paaudzē un beidzot tika pārmantotas. Šī neapzinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmateriālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzināšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadījumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paaudzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan parasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pavisam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savādnieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļošanai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcīgāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas liecina, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepiedalīties Padomju Armijas medicīniskā dienesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vairākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskaitāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.

Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Fain- cimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

— Vai jūs esat profesors Faincimers?

— Jā.

— Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man pateica, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

— Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

— Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņš teica, ka jūs esot vienīgais, kas varot man palīdzēt. Un viņš vēl teica, ka es jums būšot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju …

— Labi, bet kas jūs esat?

— Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man vajag- • •

— Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā nodaļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jautājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicības vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka šo slimnieku sūtīja mans draugs ķirurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, liecināja, ka pacients ir interesants. Es centos uzminēt, ar ko viņš varētu slimot, bet atteicos no šis nodarbības kā no nelietderīgas, aizsmēķēju un atkal domās atgriezos pie kontuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bieži vien izmantoju galvenā ķirurga kabinetu svarīgām konsultācijām. Pulksten divos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stāvēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pienācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz kuras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja atlētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

— Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

— Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ievedu viņu kabinetā.