Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņš to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. Šo tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saskatīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pilnību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Autora mīlestība šo pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.