Haks

Lielā zāle bija aizgruvusi un tumša, taču, kad Vrails bija pagājis garām abiem sargiem, viss mainījās. Viņš atradās plašu kāpņu pakājē, grīdas, sienas un griestus klāja briljantmirdzošas, gaismu atstarojošas bruņas. Viņš nespēja saskatīt gaismas avotu, tomēr kāpnes bija spoži apgaismotas. Viņš redzēja pats savu atspulgu mulsinoši pavairotu līdz bezgalībai un juta, ka kļūst grūti noturēties kājās. Kāpjot augšā, viņš domāja, ka tas noteikti ir darīts ar nolūku. Viņš viegli grīļojās un nebija īsti drošs, uz kuru pusi dodas. Tomēr pēc vismaz diviem stāviem kāpnes beidzās, viņš nonāca šaurā laukumiņā un vēroja savu atspulgu spoguļsienā. Viņa seja metāliskajā virsmā spocīgi mirdzēja: pelēkas acis šaurā, kritbālā sejā, gaišu matu ērkulis.

Daļa sienas klusām paslīdēja, atklājot Grāfienes vadības centru. Sienas klāja pultis un ekrāni, kas viņu savienoja ar informācijas Tiklu. Visapkārt bija nokrautas jaunas, mirdzošas iekārtu kastes. Telpas vidū stāvēja sieviete, pie kuras viņš bija ieradies. Viņa bija slaida un gara, ģērbusies tikai melnā. Viņas tumšie mati bija cieši pieglausti galvai. Viņa nēsāja vairākas rokassprādzes ar minidisplejiem un vadības taustiņiem, lai pārzinātu savus datorus. Vraitā vērās asas, brūnas acis nežēlīgā putna sejā.

"Nāc iekšā," viņa pavēlēja. "Stāsti, ko vēlies."

"Vai tu esi Grāfiene?" Vraits vaicāja.

"Tā tas ir."

"Man vajag palīgus."

"Tā jau tu saki," Grāfiene nepacietīgi sašūpojās. "Bet ko tu īsti gribi?"

"Es cenšos atrast kādu šajā pilsētā," Vraits ātri paskaidroja. "Tā ir meitene, apmēram vienpadsmit gadus veca. Mums gan vēl nav izdevies viņu atrast nevienā datortīklā…"

"Kā tu to zini?" kaujiniccc asi pārtrauca, izbrīnīti raugoties uz viņu. "Tu taču neesi hakers."

"Esmu šeit kopā ar savu māsu," Vraits atzinās. "Hakers ir viņa."

"Meklējumi fiziskajā vidē prasīs daudz laika," Grāfiene skaidroja. "Taču es varu izmantot dažus paziņas, ja tev ir vairāk informācijas par meiteni." Viņa piegāja pie viena no datoriem.

"Viņas vārds ir Reičela," Vraits pastāstīja. "Viņa ir mana jaunākā māsa. Neesmu viņu redzējis divus gadus. Reičelu adoptēja cilvēki, kas pazuda līdz ar viņu. Viņi nav ar mums sazinājušies, taču mēs esam saņēmuši ziņas, ka viņi ir Londonā."

"Vai gaidāma glābšanas operācija," Grāfiene vaicāja. "Lai dabūtu meiteni atpakaļ?"

"Nē," Vraits paraustīja plecus. "Gribu tikai zināt, vai ar viņu viss ir kārtībā."

"Labi," Grāfiene pamāja. "Man būs nepieciešama jebkura informācija par viņu un to pāri, kas viņu adoptēja. Vārdi, fotogrāfijas, gēnu dati un darba vietas."

"Protams," Vraits izvilka no somas nemarķēlu datordisku un pasniedza viņai. Grāfiene ievietoja disku datorā, un Vraits noraudzījās, kā pazīstamās ziņas nozib ekrānā. Kad informācijas pārsūknēšana bija beigusies, kaujiniece ar pāris taustiņiem atvēra Rcičclas attēlu.

"Man tas jānosūta dažiem draugiem," viņa paskaidroja. "Tā mēs noteikti kaut ko atradīsim. Taču dīvaini, ka meiteni nevar atrast Tīklā. Jābūt vismaz skolas ierakstiem."

"Jā," Vrails piekrita. Viņš cieši vēroja attēlu. Reičela izskatījās kā jebkurš cits bērns: brūnie mali glīti sapīti, lielas, mirdzošas acis un gaišs smaids. Taču Vraits zināja, cik svarīgi ir viņu atrast, un ne tikai tāpēc vien, ka tā ir viņa māsa.

"Kad man būs pirmie ziņojumi, mēs varēsim nolemt, vai nolīgt vēl kādus cilvēkus, lai meklētu aktīvāk," Grāfiene teica. "Tas notiks pēc dažām dienām. Pirmo iemaksu man vajag tagad."

"Cik?"

"Piecus simtus," Grāfiene paziņoja, un Vraits pamāja. Cena bija nedaudz par augstu, taču viņam Grāfienes atbalsts bija svarīgāks par naudu.

"Sarunāts," viņš piekrita un pasniedza kredītkarti.

Kczam pietika ar divām minūtēm, lai atlauztu fiaiteru. Viņš nespēja atrast īpašnieka kodu, taču flaiters bija vecs, un durvis padevās viegli. Zēns to paveica pirms netālu uz celiņa stāvošais sargs ievēroja kaut ko aizdomīgu, — un kas tur īpašs, ja Kezs iekāpj flaiterā, ar kuru tikko te ieradies. Iekļuvis salonā, zēns pārlaida vadības pultij ievingrinātu roku. Ar šādām iekārtām Kezs bija lidojis ne reizi vien. Viņš iedarbināja galveno dzinēju un labpatikā vēroja, kā vadības displejs iemirdzas. Tad Kezs satrūkās. Pults displejs dīvaini raustījās, lai gan pa ceļam uz šejieni bija darbojies normāli. Viņš vēlreiz piespieda vairākus taustiņus, lai uzlabotu attēlu, taču nekas nemainījās. Satrūcies zēns nolēma pacelties bez displeja palīdzības; pa priekšējo stiklu varēja redzēt pietiekami labi. Viņš pasniedzās tuvāk svirām, kad skaļrunī atskanēja balss.

"Ja tu patiešām gribi nozagt fiaiteru, esi gatavs lidot ne pa jokam."

"Ko?" Kczs zibenīgi palūkojās visapkārt, taču mazajā lidaparātā nebija vietas slēptuvei. "Kas tas?"

"Vai tu vēlies to uzzināt?" balss atkal ierunājās. Tā bija meitenīga balss un smējās par viņu. Kczs pasmīnēja.