Haks

Flaiters grima tālāk tumsā, pašaujoties garām pamestu ēku līmeņiem un pusgruvušiem tiltiem. Vraits apspieda vēlēšanos pagriezties augšup uz gaismu pusi, zinot, ka šajā tumsā mājo lielpilsētas parazīti, kas apsēduši ikvienas metropoles zemākos līmeņus. Viņš nevēlējās kļūt par Londonas kriminālo spēku laupījumu, kaut gan tieši to vidū viņš cerēja atrast to, ko meklēja. Taču tumsa neturpinājās ilgi. Zem flaitera jau zibēja gangsteru pasaules ugunis.

Londonai pamazām kāpjot augšup debesīs, tā atstāja savus zaņķus lejā, uz zemes. Tālu apakšā, zem debesskrāpju mirdzošajiem augstumiem, pamazām izveidojās pilsētas džungļi — gangsteru pasaule. Augstdzimušie dzīvoja tur, kur atradās korporācijas, slimnīcas, skolas un mājas. Taču pamestajās pilsētas nomalēs aiz masīvajiem aizsargvairogiem pulcējās gangsteri. Šajos līmeņos policisti bija retums, drošības dienesti uzradās, ja kāds politiķis pasūtīja pimsvēlēšanu tīrīšanu. Cilvēkiem, kas dzīvoja šajos graustos, nebija oficiālas piederības; viņi nevarēja dabūt legālu darbu vai medicīnisko palīdzību, neviens bērns šeit neredzēja skolu no iekšpuses. Izdzīvot varēja, vienīgi iesaistoties kādā bandā vai mēģinot dzīvot ārpus likuma. Prostitūcija, melnais tirgus, narkotiku darījumi — veci un jauni netikumi atrada mājvietu katrā 23. gadsimta lielpilsētā. Vraits nešaubījās, ka ari Londona ir tāda pati.

Šeit viņš bija pirmo reizi, tomēr virzījās mērķtiecīgi, izmantojot labi pārbaudītu metodi, lēnām vadot fiaiteru pa sānceļiem, līdz atrada to, ko meklēja. Pirmais cilvēks, kurš pietuvojās lidaparātam, bija zēns, kas metās skriešus tuvāk, kad logs sāka slīdēt vaļā. Vraits sprieda, ka viņam ir kādi trīspadsmit gadi, taču acīs bija jaušams veca vīra iesīkstējušais cinisms. Viņa drēbes bija saplēstas un āda nokvēpusi, tomēr bronzas krāsas mati bija tīri un mirdzēja dūmakainajā ielas gaismā.

"Vai ko meklē, draugs?" zēns vaicāja. "Dzeramo, sievietes, tableti? Par divdesmit kredītiem varu parādīt ceļu."

"Es meklēju ceļvedi," Vraits paskaidroja. "Man vajadzīgs kāds, kurš pazītu pilsētu un saprastu, ap ko lieta grozās. Vai tas varētu būt tu?"

"Es varu tev pastāstīt jebko, ja tik zinātu, ko tu meklē," zēns izteiksmīgi paziņoja. "Par trīsdesmit kredītiem."

"Rāpies iekšā," Vraits noteica, iedarbinādams durvju slēdzi, un tās šņākdamas atvērās.

"Vispirms naudu," zēns iespītējās, pastiepis vāju roķeli.

"Ņem," Vraits izvilka no žaketes kabatas sauju monētu, daudz vairāk nekā zēns prasīja, tomēr tos neatdeva. "Rāpies iekšā," viņš atkārtoja, un pēc īsa šaubu mirkļa zēns padevās. Viņš stiepās pēc

mončlām vēl pirms noslēdzās durvis, taču Vraits pagaidīja, kamēr flaiters izkustas no vietas, un tikai tad atdeva naudu. Tā zibenīgi nozuda zēna nosmulētās džinsu jakas iekškabatā. Vraits viegli pasmīnēja, bet jaunā pasažiera seja atslāba, viņš acīmredzami bija apmierināts ar darījumu.

"Tad kāpēc tu meklē gangsterus?" zēns vienaldzīgā tonī apvaicājās.

"Es nemeklēju gangsterus," Vraits atbildēja un ievēroja, ka aizdomīgums atkal atgriežas puišeļa pieredzējušajā skatienā.

"Eu, draugs, ceru, ka tev nav padomā kāda šīza," zēns brīdināja, viņa muskuļi saspringa un roka tuvojās durvju rokturim.

"Nemaz nemēģini," Vraits teica un palielināja ātrumu. "Es gribu informāciju. Ja tu to nevari man dot, es tevi izlaidīšu laukā. Ja vari, es parūpēšos, lai tas tev būtu izdevīgi. Sarunāts?"

"Kādu informāciju?" zēns vairs negrasījās laisties lapās, tomēr vēl aizvien bija saspringts un aizdomu pilns.

"Es gribu atrast kādu, kurš zina, kā sadarboties ar gangsteriem, kas mani varētu savest ar īstajiem cilvēkiem, lai noslēgtu darījumu. Informācijas apmaiņa, noskenēji?"

"Jā," zēns pamāja. "Tev vajadzīgs Tīrītājs. Taču es nevaru tevi iepazīstināt, es ne ar vienu nedraudzējos. Varu tikai parādīt vajadzīgo vietu, labi?

"Ar to pietiks," Vraits piekrita. "Pēc tam es tikšu galā pats. Bet lai tas būtu īsts amata pratējs."

"Grāfiene ir topā," zēns pastāstīja. "Bet dārga gan."

"Tā nav problēma," Vraits izmeta. "Kur ir tā vieta?"

"Vispirms naudu. Tu piekriti," roka atkal pastiepās pēc naudas.

"Tieši tā," Šoreiz Vraits pasniedza piecdesmit kredītu naudas zīmi. "Bet lai viņa būtu tā vērta."

"Protams, draugs," zēns apgalvoja. "Nogriezies šeit, tev būs jāplanē lejup vēl pāris līmeņi."

Par spīli sīkiem pārpratumiem — un nevarēja taču cerēt, ka viena un tā pali metode noderēs vienmēr, — Vrails secināja, ka ir atradis labu gidu. Kezs bija pietiekami ilgi strādājis uz ielas un zināja galveno spēlētāju vārdus šajā bandītu pasaulē, un, kad vēl dažas monētas bija mainījušas savu īpašnieku, zēns kļuva pietiekami runīgs, lai pastāstītu Vraitam, kādas bandas pārvalda teritorijas, caur kurām viņi lidoja. Šīs teritorijas dabiski pārklāja cita citu, un, kā jau visur, bandas atradās pastāvīgā kustībā. Dažas reizes Vraits palielināja ātrumu, ieraudzījis citu lidotāju, negaidīdams, kad kļūs redzamas tā pārstāvētās bandas krāsas. Kczs acīmredzami atbalstīja viņa piesardzību un vaļsirdīgi atzinās, ka nav saistīts ne ar vienu bandu.