Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

-   Vai tad neredzi? čukstēja lūpas, apšķiezdamas Toraku ar dzeltenīgām slienām. Tas nāk! Tas paņems mūs visus!

Nepazīstamais piesvempās kājās un, pašķielējis uz sauli, sagrīļojās. Pēc tam viņš metās skriet caur biežņu, it kā tam uz pēdām būtu visi aizpekles mošķi.

Smagi dvesdams, Toraks pieslējās uz elkoņa.

Putni bija apklusuši.

Mežs izskatījās biedējošs.

Toraks lēnām cēlās kājās. Viņš manīja, ka vējš iegriežas no austrumiem un kļūst vēsāks. Notrīsēja koki. Tie sāka sačukstēties. Zēns vēlējās, kaut varētu šīs sarunas sa­prast. Taču viņš nojauta, ko jūt augi, jo sajuta to pašu: kaut kas tuvojās un smagi dvašoja Mežā.

Tas nāk.

Sērga.

Toraks skrēja pēc bultu maka un loka. Nav laika plēst vītolu mizas. Jātiek atpakaļ nometnē un jābrīdina Kraukļi.

OTRĀ NODALA

-   Kur ir Finkedīns!? Toraks sauca, kad bija sasniedzis Kraukļu nometni.

-   Tur projām lejā pie upes, atbildēja vīrs, kas ķidāja lasi. Ievāc kizilu bultām.

-    Kas ar Seiunu? Kur ir burve?

-    Zīlē ar kauliem, atsaucās meitene, kura vēra uz cīpslas zivju galvas. Viņa ir uz Klints, bet labāk pagaidi, līdz pati atnāk.

Toraks neapmierinātībā grieza zobus. Kraukļu burve atradās ļoti augstu uz Aizbildņa klints trauslais, gai­sīgais stāvs bija pārliecies kauliem, un viņai blakus ģints aizbildnis, sakļāvis stipros, melnos spārnus, spalgi ieķērcās "krā!".

Kam vēl varētu pateikt?

Rena ir medībās. No Oslaka, ar kuru viņš dalīja pa­jumti, nav ne miņas. Pie kūpinātavas Toraks bija manī­jis Saielotu un Poju sava vecuma puikas -, taču tiem nekādā ziņā nedrīkstēja tuvoties, jo viņš nepiederēja pie

ģints un tāpēc tiem nepatika. Visi bija tik ļoti aizņemti ar lašiem, ka negribētu klausīties netīkamo atgadījumu ar slimo cilvēku Mežā. Un, kad Toraks paskatījās apkārt, viņš sāka šaubīties, vai kaut kas vispār ir noticis. Viss izskatījās tik labi.

Kraukļi bija uzslējuši nometni vietā, kur Platupe izlau­žas no ēnainas aizas un garām Aizbildņa klintij dārdēdama brāžas pāri krācēm. Katru vasaru savā neizprotamajā ceļā no Jūras uz kalniem šīs krāces pārvarēja laši. Upe nikni centās tos aizskalot atpakaļ, taču lielās zivis nelikās mierā un lauzās caur putojošo jūkli, slaidos lēcienos spīdinādamas izliektās muguras, līdz beidzot aizgāja bojā no spēku izsīkuma vai arī sasniedza mierīgākus ūdeņus aiz krācēm, vai arī tās ar žebērkļiem nodūra Kraukļi.

Lai tiktu pie lašiem, ģints vīri upes gultnē bija sa­dzinuši mietus un no klūgām to starpā iepinuši laipas tik stipras, ka uz tām varēja stāvēt daži zvejnieki ar že­bērkļiem. Zveja bija darbs, kas prasīja lielu māku, jo ikviens, kurš iekristu ūdenī, kļūtu par kropli vai būtu pagalam: upe bija nepielūdzama un klintsradzes slējās no krācēm kā asi, nolūzuši zobi. Taču atalgojums bija bagātīgs.

Kraukļu mītnes stāvēja tukšas: visi atradās pie kūpinā­tavām un apstrādāja tās dienas lomu, lai tas nesasmaktu. Vīri, sievas un bērni kasīja nost zivīm zvīņas, ķidāja lomu, bet citi pa to laiku grieza gabalos sārto gaļu un lika rindā šķēles, lai tās būtu pa ķērienam pirms izkāršanas uz zār­diem. Saielots un Pojs berza kadiķogas, kuras vajadzēja sajaukt ar žāvēšanai paredzētajām lašu sloksnēm, lai gaļa ilgāk turētos svaiga un arī lai nomāktu piegaršu, ja tā kādreiz paradītos pēc ilgstošas glabāšanas.

Nekas netika izniekots. Lašu ādas cilvēki konservēja ūdensnecaurlaidīgās posa tvertnēs; no acīm un asakām varēja pagatavot līmi; aknas un ikri noderēs vakariņās un ziedojumam aizbildnim un lašu gariem.

Viscaur Mežā arī citas ģintis rosījās pie upēm un smē­lās to dāsnumu. Mežakuiļi, Vītoli, Ūdri un Odzes. Un, kur nebija cilvēku, pulcējās citi mednieki: lāči, lūši, ērgļi un vilki. Visi svinēja lašu nārstu, kas pēc bargās ziemas tiem dāvāja jaunus spēkus.

Tā nu tas bija iekārtots kopš pašiem pirmsākumiem. "Skaidrs, ka viens slimnieks šo kārtību nespēs mainīt," nosprieda Toraks.

Taču tad viņš atcerējās pussapuvušo seju un pūžņo­jošās acis.

Tajā pašā brīdī no viņu būdas iznira Oslaks un Toraka sirds priekā iepukstējās straujāk. Gan Oslaks zinās, ko darīt.

Taču, zēnam par pārsteigumu, Oslaks viņa stāstā klausījās pa ausu galam, un izskatījās, ka viņš ir vairāk nodarbināts ar sava žebērkļa iesiešanu.

-    Tu saki, ka viņš bija no Mežakuiļu ģints? sarau­cis uzacis, jautāja Oslaks, pakasīdams plaukstas virspusi. Gan jau viņu burvis par šo parūpēsies. Nu, viņš iespieda Toraka rokā žebērkli, aizej uz braslu un atnes man kādu lasi.

Toraks samulsa.

-    Bet, Oslak…

-    Ej vien, ej, draugs viņu pārtrauca.

Toraks piecēlās. Tas neizskatījās pēc Oslaka. Patiesību sakot, nekad agrāk tā nebija atgadījies. Biedrs, ar kuru abi dalījās pajumtē, bija milzonīgs vīrs ar savēlušos bārdu un mazliet biedējošu ārieni viņam trūka vienas auss un gabala vaiga pēc neveiksmīgas saķeršanās ar āmriju. Zvēru viņš gan nekad nevainoja.

-   Pats esmu vainīgs, viņš mēdza atbildēt, ja kāds ko prasīja. Es to sabiedēju.