Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Mišela Peivere

Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Mišela Peivere GARAGĀJĒJS

Tumšās senatnes stāsti Otrā grāmata

Priekšvārds

Toraks dzīvoja pasaulē pirms seštūkstoš gadiem, tas ir, pēc leduslaikmeta, kad vēl nebija attīstīta zemkopība un visa ziemeļrietumu Eiropa bija klāta ar mežiem.

Cilvēki Toraka laikā izskatījās tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija pavisam citāds. Tie neprata rakstīt un nepazina metālus un riteņus, bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Mūsu senči lieliski mācēja izdzīvot arī bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja tiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot. Ļaudis dzīvoja nelielās ģintīs, un vairākums no tām bija lielas klejotājas: dažas, kā, piemēram, Toraka Vilku ģints, palika vienā vietā tikai pāris dienu, turpretim citas, tā­das kā Kraukļu vai Mežakuiļu ģints, vienuviet nometnēs dzīvoja vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku, bet, piemēram, Roņu ģints pārstāvji mitinājās noteiktā vietā visu laiku. Un, ja gribi zināt, Kraukļi un Mežakuiļi kopš "Vilkabrālī" aprakstītajiem notikumiem bija pārvietoju­šies tikai nelielu gabaliņu, kā tas redzams kartē.

Kad gatavojos rakstīt "Garagājēju", es zināmu laiku pavadīju Grenlandē un arī Lufutu salās ziemeļrietumu Norvēģijā. Es pētīju sāmu un inuītu tradicionālo dzīves­veidu un uzzināju, kā viņi taisa laivas, medī roņus un izgatavo apģērbu.

Ideja par Stāvo klinti radās, aplūkojot senos akmens grebumus Direbergetā netālu no Leiknesas Norvēģijas ziemeļrietumos.

Doma par "medniekiem" mani apciemoja, kad peldējos kopā ar savvaļas zobenvaļiem Tisfjordā Ziemeļnorvēģijā. Es nevarētu aprakstīt Toraka piedzīvojumus ūdenī, ja pati nebūtu pabijusi tamlīdzīgās vietās; un, tāpat kā Toraks, peldot jūrā kopā ar zobenvaļiem, es mainīju domas par šiem apbrīnas cienīgajiem dzīvniekiem.

Gribu pateikties Tromses Polārijas [1] darbiniekiem Norvēģijā par to, ka viņi man palīdzēja saprast, ko no­zīmē būt ronim; Rietumgrenlandes iedzīvotājiem par viesmīlību, atklātību un asprātīgajiem jokiem; Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībai par dažiem ne­aizmirstamiem brīžiem, kurus varēju pavadīt kopā ar vairākiem lieliskiem vilkiem; Tisfjordā iedzīvotājiem par palīdzību iepazīt zobenvaļus un jūras ērgļus un misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš ar mani dalījās savās daudzpusīgajās zināša­nās par dažiem ļoti īpašiem kraukļiem. Un visbeidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai redaktorei Fionai Kenedijai par nerim­tīgo entuziasmu un atbalstu.

Mišela Peivere Londona, 2005

PIRMĀ NODALA

)

Starp kokiem upītes viņā krastā pēkšņi parādījās sumbru govs. Toraks bija vērojis saules izraibinātos vī­tolus, bet pēc mirkļa tur jau tā bija. Tā tur stāvēja lielāka par visgarāko vīru, un uz izliektajiem ragiem sumbriene gluži labi varētu uzdurt pat lāci. Ja dzīvnieks tagad mestos virsū, gals būtu klāt.

Par nelaimi, no Toraka puses pūta vējš. Redzēdams, kā sumbru govs ar melno, strupo purnu ošņā gaisu, viņš aizturēja elpu. Radījums nosprauslājās. Pēc tam ar mil­zīgo, nagoto kāju pakārpīja zemi.

Tālāk, ērgļpaparžu audzē, Toraks pamanīja sumbrienes teļu, un viņam iekņudējās pakrūtē. Sumbri parasti ir miermīlīgi, izņemot gadījumus, kad tiem ir mazuļi.

Cenzdamies netrokšņot, Toraks atkāpās ēnā. Ja viņš lielo zīdītāju nesatracinātu, varbūt tā neuzbruktu.

Sumbru govs vēlreiz nosprauslājās un ar ragiem pa­bikstīja papardes. Visbeidzot dzīvnieks nosprieda, ka tam nekas nedraud, un novēlās zemē, lai izvārtītos dubļos.

Toraks atvieglots izpūta aizturēto elpu. Teļš meimu­roja pie mātes, paslīdēja, ieīdējās un pakrita dubļos. Sumbriene pacēla galvu, paošņāja mazuļa kājas un ap­mierināta ievēlās atpakaļ zampā.

Noslēpies aiz kadiķa krūma, Toraks prātoja, ko da­rīt. Finkedīns, ģints vadonis, viņu bija sūtījis saplēst un strautā izmērcēt vītolu mizas, un bez tām viņš nedrīkstēja atgriezties. Taču negribējās arī, ka viņu sabradā sum­bri.

Toraks izlēma pagaidīt, līdz sumbriene ar mazuli aiziet.

Diena bija karsta, pats gaismas mēneša sākums, un Mežs tveicē bija gluži kā iesnaudies. Kokos atbalsojās putnu balsis; silts dienvidaustrumu vējiņš atnesa liep­ziedu smaržu. Pēc brīža Toraka sirds krūtīs pārstāja trakot. Viņš saklausīja lazdu biezoknī čiepstam žubīšu mazuļus. Zēns ieraudzīja uz klintsbluķa gozējamies odzi. Toraks centās pievērsties notiekošajam, bet, kā jau tas beidzamajā laikā mēdza gadīties, domas atgriezās pie Vilka.

Droši vien Vilks pa šo laiku būs krietni paaudzies; kad abi sadraudzējās, tas bija pusaudzis, kas klupdams krizdams gribēja atņemt Torakam brūklenes.

"Nedomā par Vilku," Toraks nikni mēģināja sev iestās­tīt. "Viņš ir projām. Viņš nekad neatgriezīsies, nekad. Domā par sumbriem vai par odzi, vai…"

Un tad viņš ieraudzīja mednieku.