Galvenā stacija

Leo Scilards GALVENA STACIJA

Leo Scilards ir ievērojams ungāru fiziķis un biofiziķis. Trīsdesmito gadu sākumā viņš bija spiests atstāt dzimteni. Emigrācijas laikā Scilards dzī­voja ASV. Kopā ar izcilo itā­liešu zinātnieku Enriko Fermi viņš pētīja ķēdes reakcijas iz­raisīšanu urānā. Būdams pārlie­cināts antinacists, Scilards va­dīja atompētnieku cīņu pret atombumbas izlietošanu militā­riem mērķiem. Leo Scilards pa­zīstams arī kā zinātniski fantas­tisku stāstu autors.

Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies šajā pilsētā un atklājām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota. Desmit gadus mēs ceļojām kos­mosā, piespiedu bezdarbības dēļ kļūstot arvien ne­pacietīgāki un nervozāki; kad beidzot nolaidāmies uz Zemes, kļuva redzams, kā jūs noteikti jau būsiet dzirdējuši, ka jebkura dzīvība uz šīs planētas ir iznīkusi.

Protams, vispirms mums vajadzēja uzzināt, kā tas varējis notikt, un noskaidrot, vai šā procesa izrai­sītājs, lai kas tas arī būtu, vēl ir pietiekami aktīvs un var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevar teikt, ka mēs sevis aizsargāšanai būtu varējuši darīt sevišķi daudz, taču mums bija jāizlemj, vai lūgt, lai sūta uz šejieni vēl kādu ekspedīciju, vai arī paziņot, ka tas nav vēlams.

Sākumā mēs domājām, ka esam saskārušies ar neatrisināmu mīklu. Kā kaut kāds vīruss vai arī baktērija ir varējusi iznīcināt visus augus un visus dzīvniekus? Pēc nepilnas nedēļas kāds no mūsu fi­ziķiem gluži nejauši gaisā konstatēja niecīgu radio­aktivitāti. Tā kā tā bija ļoti vāja, tad pati par sevi tā nevarēja būt sevišķi bīstama, taču tālākās ana­līzes parādīja, ka tā radusies no visai neparasta daudzu dažādu radioaktīvo elementu maisījuma.

Šai sakarā Iksrems atcerējās, ka apmēram pirms pieciem gadiem uz Zemes novēroti dīvaini uzlies­mojumi (visi nedēļas laikā). Viņam ienāca prātā, ka tās varētu būt bijušas urāna eksplozijas un ka ta­gadējā radioaktivitāte radusies pirms pieciem ga­diem notikušo eksploziju rezultātā un sākumā bi­jusi pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu dzīvību uz šīs planētas.

Tas izklausījās diezgan nepārliecinoši, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepieciešams visai sarežģīts sagatavošanas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēluši visas šīs pilsētas, noteikti ir bijuši saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltījuši tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu paši sevi.

Taču turpmākās analīzes patiešām parādīja, ka gaisā atrastie radioaktīvie elementi precīzi atbilst elementiem, kas rodas urāna eksplozijās, un ka pro­centuāli to ir tieši tik daudz, cik daudz varētu būt urāna skaldproduktu piecus gadus pēc eksplozijas. Diezin vai tā varētu būt nejauša sagadīšanās, tāpēc tiktāl Iksrema teorija tagad ir pilnīgi akceptēta.

Taču tālāk, kad Iksrems cenšas izskaidrot, kāpēc un kā šādas urāna eksplozijas notikušas, es vairs nevaru būt ar viņu vienisprātis. Viņš uzskata, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem ir noticis karš, kas beidzies ar abu pušu uzvaru. Statistikas dati pa­tiešām liecina, ka pirmie divdesmit uzliesmojumi notikuši Eirāzijā un tiem sekojuši nākamie pieci (daudz lielāki) Amerikā, tāpēc es sākumā biju no­skaņots visai nopietni apsvērt šo hipotēzi.

Es domāju, ka šos divus kontinentus varbūt ap­dzīvojušas divas dažādas Zemes iemītnieku sugas, kas vai nu nav bijušas spējīgas, vai arī nav gribē­jušas kontrolēt dzimstības koeficientu, kas savukārt varētu būt bijis cēlonis pārapdzīvotībai, pārtikas trūkumam un cīņai uz dzīvību un nāvi starp šīm abām sugām. Taču divi fakti lika atteikties no šīs hipotēzes: 1) Eirāzijā un Amerikā atrasto Zemes ie­mītnieku skeleti liecināja, ka tie piederējuši pie vienas sugas, un 2) statistiskie dati, kas bija iegūti, saskaitot atrastos skeletus, pierādīja, ka neviens no abiem kontinentiem nav bijis pārapdzīvots.

Lai gan fakti runā citu valodu, Iksrems joprojām aizstāv savu kara teoriju. Ļaunākais visā šajā lietā ir tas, ka viņš savus argumentus tagad balsta uz viena vienīga, diezgan mīklaina, taču, domājams, visai nenozīmīga novērojuma, kuru nesen izdarījām, pētīdami «Galveno staciju».

Kad nolaidāmies šeit, mēs īsti nezinājām, kur sākt savus pētījumus, tāpēc par pirmo objektu izvēlējā­mies vienu no lielākajām pilsētas ēkām. Mēs neva­ram precīzi pateikt, ko nozīmējis nosaukums «Galvenā stacija», taču nav gandrīz nekādu šaubu par to, kādam nolūkam tā kalpojusi. Stacija piede­rējusi pie primitīvas transporta sistēmas, kuras pa­matā bijušas smagas lokomotīves, kas pārvietojušās pa sliedēm, vilkdamas vagonus ar riteņiem.

Tagad mēs jau vairāk nekā desmit dienas pētījam šo ēku un esam savākuši visai daudz interesantu un dīvainu materiālu.