Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mētelis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:
— Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.
Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.
— Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.
Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lauzītā latviešu valodā:
— Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.
Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz vagonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kaimiņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.
— Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants neskatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.
Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to nedrīkstēja darīt.
Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.
— Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.
Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atrodas drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situāciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.
Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi:
— Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.
Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.
Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to vajadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.
Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gudroja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:
— Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?
— To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.
Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatradis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.
— Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!
Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrietim jābaidās no viņa, teica:
— Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.
Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:
— Jā, jā, bet kā lai to izdara?
— Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.
Darba biedrs, kas visu laiku bija strādājis ar manāmu apatiju, pēkšņi kļuva enerģisks. Izpildot Daugavieša norādījumu, viņš palīdzēja aizvilkt rulli vistumšākajā kaktā un noslēpt zem dēļiem un papīra driskām. Drīz vien to vairs nevarēja saredzēt.
— Ei jūs, vai vēl ilgi stiepsiet gumiju? — pie durvīm atskanēja nepacietīga sievietes balss. — Gribas vēl pirms tumsas tikt mājās.
Viņi turpināja darbu. Kurenbergs — tā sauca vīrieti — likās gluži pārvērties. Viņš jokoja vienā laidā. Arī Daugavietis juta spēku pieplūdumu. Tā tas vienmēr bija — visgrūtākajos brīžos radās brīvprātīgi palīgi.
Vagons ātri tukšojās.
— Pēdējais rullis, — paziņoja Daugavietis, nolēkdams zemē.
Nepaļaudamies uz latviešiem, leitnants pats ierāpās vagonā. «Ja nu atklās,» zobus sakodis, domāja Jānis, «tad visas pūles veltas.» Uztraukums norima tikai pēc tam, kad virsnieks atkal parādījās durvīs un paziņoja:
— Varat iet mājās.
Valdemara ielas stūrī Kurenbergs atvadijas ar ciešu rokas spiedienu.