Dzīvoklis bez numura

Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi sa­prata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bē­guļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkste­nis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.

Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izska­nēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas mu­guru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.

Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no iet­ves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.

—    Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokoman­dēja leitnants.

Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.

—    Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darī­jušas!

—    Atkal paliksim bez maizes!

—    Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.

Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.

—     Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!

—    Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!

Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris iz­likās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:

—     Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmieri­nāts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis ma­šīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.

—    Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.

Vecītei atsaucās cits:

—    Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam ne­būs līdzēts.

Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:

—    Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .

Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknē­jās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas ai­cinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīk­stošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .

Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Dauga­vietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.

Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlido­juma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.

Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini iz­skatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bi­jis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.

Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gan­darījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.

No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pār­mijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.

Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spies­tuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Dau­gavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.

Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fa­šistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.