Dzīvoklis bez numura

Avots ar skubu izvilka «Belamora» paciņu. Ienāca prātā Centrālcietums. Toreiz biedri smēķēja no salauz­tām pīpēm izgrabināto nikotīnu, ko sajauca ar matraču salmiem.

—    Vai ilgi? — viņš tikai vaicāja.

—     Kā to ņem — četrpadsmit dienas, varbūt arī četrpadsmit gadi . . . Vēl stunda, un jūs mani vairs ne­būtu atraduši. Bet Nadeždu paguva nobendēt, — un balss viegli ietrīcējās: — Ak jā, tu jau nemaz nepazini viņu …

Garām pabrauca motorizēta pretgaisa aizsardzības baterija. Starmetēju apaļajās acīs spoguļojās debesis, kāds bērns sauca mātei: «Re, kur liela bļoda! Vai ar to arī šauj?»

—    Avot, ja tu zinātu, kāds prieks par tevi, par Rīgu!… Pirmajā kara dienā mēs bijām kopā un pir­majā Rīgas atbrīvošanas dienā atkal… Ja ir mazdrus­ciņ vaļas, nāc līdzi. Es steidzos uz mājām, gribas ātrāk redzēt, vai biedri sveiki un veseli! . . .

—     Iesim! Bet stāsti taču! . ..

Grēcinieku ielā viņiem ceļu aizsprostoja sapieris. Rokā tas turēja mīnu meklēšanas rīku, kura metāliskās ūsas jocīgi spurojās.

—    Biedri apakšpulkvedi, tālāk bīstami iet. Vācietis ber no otrā krasta.

Avots atmeta ar roku — nav jau pirmā reize, — bet Daugavietis nemaz neklausījās. Jo tuvāk nāca mājas, jo lielāks kļuva nemiers par Ēriku, par Skaidrīti, par veco Donatu, par Elizi. Vai būs vēl dzīvi?

Caur melnajiem dūmiem, kas vēlās no Daugavmalas, Jānis saredzēja, ka Baumaņa nams stāv, kā stāvējis. Ieejot abi izdzirdēja otrā stāvā vecā Donata sirdīgo rū­koņu. Pēc brīža viņš kā jauneklis noskrēja pa kāpnēm:

—     Ak tad aizlaidusies gan šī nolādētā vācu . . .

Donats norija pēdējo vārdu. Aiz pārsteiguma viņam

slota izkrita no rokām un noripoja pie Daugavieša kājām.

—    Nu saki viens .. . Tas taču Žanis! — un, nemaz nesasveicinājies, viņš garām Daugavietim iedrāzās savā dzīvoklī:

—    Ērik, Skaidrīt! Elli, ko tu guli?! Celies! Žanis dzīvs!

Viņi sēdēja ap galdu, pie kura Jānis tik bieži bija sēdējis kopā ar Nadeždu. Pie sienas vēl karājās viņas blūzīte, uz kumodes mētājās matu spraudītes, un tikai tagad Daugavietis īsti saprata, ko nozīmē uz visiem lai­kiem pazaudēt cīņas biedru un mīļotu sievieti. Viņš novērsa seju, lai noslēptu acīs sakāpušo valgmi, un pa­svītroti mundri teica:

—    Nu, biedri apakšpulkvedi, atļauj mums iztukšot kādu glāzīti uz tavu veselību. Gods un slava atbrīvotā­jiem! Es tūlīt nokāpšu dzīvoklī bez numura un atnesīšu pudeli, kas trīs gadus glabāta šai svētku dienai.

Avotam negribējās runāt pretī, bet, paskatījies uz Skaidrīti un Ēriku, kuru rokas saskārās glāstā, uz veco

Elizi, kas lakatā slaucīja asaras, uz Donatu, kas aizkus­tināti bāza kaļķītī apakšpulkveža piedāvāto «Belamoru» ar visu papīru, uz sirmot sākušo Daugavieti, kas ap­miglotām acīm piepildīja glāzīti un dažas lāses aizlēja garām, uz vienkāršo katūna blūzīti pie sienas, viņš nodomāja:

«Jums, pagrīdes varoņi, taču pienākas daudz lielāka slava. Vismelnākajā laikā jūs saglabājāt tīru darba tau­tas godu. Padomju Latvija jūs nekad neaizmirsīs!»

[2] ak laiki, ak tikumi! (lat. vai.)

[3] Šodien mums pieder Vācija, bet rīt visa pasaule.