Dzīvoklis bez numura

Jā, galvenais bija galīgi sakaut boļševikus. Un ober- šturmfīrers Raup-Dīmenss, nesaudzīgi vajājot komunistus, darīja visu, kas no viņa atkarīgs, lai tuvinātu šo dienu. Viņš skaidri apzinājās, ka ne jau Hitlera un tā kliķes dēļ reizēm caurām naktīm sēž savā kabinetā, vēlīgi saru­nājas ar špikiem, kuriem citos apstākļos pat roku nebūtu sniedzis, un, nezaudējot pacietību, pratina politiskos ap­cietinātos, kuru stūrgalvīgā klusēšana varēja vai traku padarīt. Viņš aizstāvēja savas — Raup-Dīmensa ģimenes intereses, ar lepnumu apzinādamies savu uz austrumiem izbīdītā priekšposteņa lomu varenajā cīņā par pasaules tirgiem.

Oberšturmfīrers ērtāk atlaidās krēslā un izpūta caur degunu nevainojamu dūmu gredzenu. No smaržīgās ciga­retes atdalījās dažas pelnu pārslas un nokrita uz apdru­kātas loksnes, kas gulēja viņa priekšā. Tas atgrieza viņu īstenībā. Likteņa ironija bija gribējusi, lai niknākais komunistu nīdējs kļūtu par cītīgu Padomju Informbiroja lasītāju. Arī šī skrejlapa stāstīja par īsto stāvokli frontē — vēstīja par vērmahta milzu zaudējumiem un tieši tādēļ bija tik bīstama.

Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar dau­dzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturm­fīrers meklēja jau kopš pusgada.

Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.

—    Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!

—     Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?

—     Labi, lai nāk iekšā.

Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dus­mām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:

—    Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!

Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja ro­kas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu iz­mežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.

Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulk­stenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdā­vinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli:

—     Ievediet sešpadsmito numuru!

Ķīsis, ģērbies vienkāršā strādnieka virsvalkā, apsēdās bez uzaicinājuma. Darbs gestapo slepenajā dienestā nāca par labu viņa veselībai; dzīdams komunistiem pēdas, Ķīsis bija atbrīvojies no kādiem desmit kilogramiem lieko tauku. Tomēr viņa balss skanēja aizelsusies, kad viņš atzinās oberšturmfīreram:

—     Žanis izslīdējis caur pirkstiem!

—     Ko?! — Raup-Dīmenss saslējās visā augumā. — Jūs ļāvāt izsprukt šim puisim, kas pēc visām pazī­mēm ir viens no Rīgas pagrīdes organizācijas vadītā­jiem?! Vēl pirms nedēļas jūs lielījāties, ka jums izdevies uzņemt sakarus.

—     Jā, tā tas arī bija. Mēs satikāmies…

Oberšturmfīrers dziļi ievilka cigaretes dūmus:

—     Nu, un? …

—    Nekā nozīmīga. Ne uzvārdu, ne adresi nedabūju uzzināt. Viņš bija tik piesardzīgs, ka neļāva man sekot. Liku lielas cerības uz nākošo javku, bet Žanis vairs ne­atnāca. Acīm redzot, saodis, ka gaiss nav tīrs.

Raup-Dīmenss izplēsa no bloka lapu, ko, klausoties Ķīsī, bija pārklājis ar dažādiem zīmējumiem, un saga­tavojās rakstīšanai:

—    Slīpēts puisis! Jāmēģina notvert. Augums? Matu krāsa? Acis?

—    Vidēja auguma.

—    Tālāk… Ko jūs klusējat, Ķīsi?

—    Grūti pateikt. Mēs toreiz satikāmies vēlu vakarā Kad es, it kā gribēdams aizsmēķēt, uzrāvu sērkociņu, viņš aizsedza seju. Vidēja auguma, tas ir vienīgais, ko atceros. Pelēks lietus mētelis, brūna platmale. Nekādu sevišķu pazīmju.

Raup-Dīmenss nometa zīmuli:

—    Nu, labi, varat iet!

Palicis viens, oberšturmfīrers pievērsās lielajai kartei. Kaut kur Rīgā staigā šis noslēpumainais Žanis, un viņš, gestapo labākais darbinieks, nevar dabūt to savos nagos. Tāds stāvoklis nav ciešams, jo viņam bija stipra nojauta, ka Žanis saistīts ar sen meklēto komunistu tipogrāfiju.

4

Atstājis gestapo ēku, Ķīsis caur pagalmiem pa tikai nedaudziem zināmu izeju nokļuva Valdemāra ielā, ko hitlerieši bija nosaukuši Hermaņa Gēringa vārdā. Paska­tījies rokas pulkstenī,viņš paātrināja soli, jo piecos bija solījies būt viesībās pie Graudniekiem. Viesturu Graud­nieku katrs rīdzinieks pazina kā importa un eksporta uzņēmuma īpašnieku, bet nesen viņa rokās bija pārgājis arī juveliera Šapiro veikals.