Dzintara tālskatis

Apstājies viņš palūkojās uz raupjo drānu, ar ko tēvs roku bija apsaitējis pēc cīņas. Pārsējs bija eļļains no uzziestās smēres, bet asiņu nemanīja; pēc nerimtīgās asiņo­šanas, ko Vils bija pārcietis, zaudējot pirkstus, tas bija tik apsveicami, ka viņš juta sirdi salecamies gluži vai priekā.

Izmēģinādams viņš pakustināja pirkstus. Tiesa, ievai­nojumi vēl smeldza, taču sāpes bija citādākas: ne vairs tās dziļās, novārdzinošās, kas vakar, bet vājākas un tru­lākas. Šķita, ka roka dzīst. Tēvam bija izdevies. Raganu burvestība bija cietusi neveiksmi, bet tēvs viņu bija izārstējis.

Kļuvis mundrāks, Vils turpināja kāpt lejā pa nokalni.

Bija nepieciešamas trīs stundas un vairāki eņģeļu padomi tikai tad viņš nonāca pie zilā ezeriņa. Kad Vils to sasniedza, viņu kaltēja slāpes un kveldējošajā saulē karsēja smagais apmetnis; jebšu, to noņēmis, viņš ne­varēja vairs paglābties no saules, tāpēc kailās rokas un kakls apsvila. Vils nometa apmetni un mugursomu, no­skrēja beidzamos jardus līdz ūdenim un, apgūlies uz vē­dera, malku pēc malka tempa ledaino ūdeni. Ūdens bija tik auksts, ka darīja sāpes zobiem un galvai.

Remdējis slāpes, Vils apsēdās un paskatījās visapkārt. Viņa vakarējais stāvoklis nebija ļāvis neko ievērot, bet nu viņš asāk saskatīja ūdens košo krāsu un visapkārt dzir­dēja kukaiņu radītus spalgus trokšņus.

-   Baltamos?

-   Vienmēr šeit.

-   Kur ir mirušais vīrs?

-Aiz augstās klints tev pa labi.

-   Vai tuvumā ir kāds Rēgs?

-   Nav neviena.

Vils pacēla mugursomu un apmetni un gar ezera malu virzījās uz Baltamosa norādīto klinti.

Aiz tās bija ierīkota neliela nometne ar piecām vai sešām teltīm un varēja manīt ugunskuru paliekas. Vils piesardzīgi virzījās uz priekšu: ja nu kāds vēl būtu dzīvs un slēptos?

Taču valdīja absolūts klusums, to iztraucēja tikai ku­kaiņu čirkstēšana. Teltis stāvēja klusas, ūdens bija rāms, tikai vietā, kur viņš bija dzēris, vēl ņirbēja sīki vilnīši. Pie kājām pazibēja kaut kas zaļš, liekot viņam mirkli sa­trūkties, bet tā izrādījās tikai sīka ķirzaciņa.

Teltis bija gatavotas no maskēšanās materiāla, kas starp nespodri sarkanajām klintīm tās tikai darīja pama­nāmākas. Viņš ielūkojās pirmajā teltī un atrada to tukšu. Tāda pati bija otra telts, taču trešajā viņš atrada kaut ko vērtīgu: katliņu un sērkociņu kārbiņu. Tur bija arī kādas tumšas vielas strēmele, tik gara un bieza kā viņa apakš­delms. Sākumā Vils to noturēja par adu, taču saules gais­mā skaidri redzēja, ka tā ir kaltēta gaļa.

Viņam taču galu galā bija nazis. Nogriezis plānu šķē­līti, zēns atklāja, ka gaļa ir sīksta un tikai nedaudz sālīta, tomēr tai ir laba garša. Ielicis gaļu, sērkociņus un katliņu mugursomā, viņš pārmeklēja citas teltis, bet tajās neko neatrada.

Lielāko telti Vils atstāja beidzamo.

-   Vai mirušais virs ir tur? viņš jautāja gaisam.

-   Jā, Baltamoss sacīja. Viņš ir noindēts.

Vils piesardzīgi soļoja apkārt uz ieeju, kas bija vērsta pret ezeru. Blakus apgāztam brezenta krēslam izstiepies gulēja vīrieša līķis. Šo cilvēku Vila pasaulē pazina ar vārdu sers Čārlzs Letroms, bet Liras pasaulē viņu sauca lords Borīls. Šis cilvēks bija nozadzis Liras aletiometru, savukārt zādzība aizveda Viļu pie brīnumnaža. Sers Čārlzs bija bijis glums, negodīgs un varens, un nu viņš bija pagalam. Vīrieša seja bija nejauki izķēmota, un Vils nevēlējās uz to skatīties, bet, iemetot skatienu teltī, bija redzams, ka tajā ir papilnam zogamu mantu, tāpēc viņš pārkāpa pāri līķim, lai palūkotos vērīgāk.

Vila tēvs, kareivis un pētnieks, būtu skaidri zinājis, kas ņemams. Vilam vajadzēja paļauties uz labu laimi. Viņš paņēma mazu lupu tērauda ietvarā, jo to varēja izmantot ugunskura iekurināšanai, lai taupītu sērkociņus; izturīgas auklas rituli; leģēta metāla ūdens blašķi, daudz vieglāku par viņa kazādas blašķi; mazu skarda krūzīti; mazu tālskatīti; papīrā ietītu zelta monētu rullīti īkšķa lielumā; aptieciņu; ūdens attīrīšanas tabletes; kafijas paciņu; trīs paciņas kaltētu, presētu augļu; auzu biskvītu kulīti; sešus gabaliņus "Kendala" piparmētru kūkas; paciņu makšķeraķu un neilona auklu; visbeidzot piezīmju blociņu, pāris zīmuļu un mazu elektrisko kabatas lukturīti.

Viņš to visu iesaiņoja mugursomā, nogrieza vēl vienu gaļas šķēli, piepildīja ar to savu vēderu, pēc tam ar ezera ūdeni savu blašķi un jautāja Baltamosam:

-   Vai tu domā, ka man vajadzīgs vēl kaut kas?

-   Tev noderētu mazliet saprāta, nāca atbilde. Tādas spējas, lai tu spētu atšķirt gudrību, spējas, kas tevi no­skaņotu cienīt to un tai pakļauties.

-   Vai tu esi gudrs?

-    Daudz gudrāks par tevi.

-   Nu redzi, es to nevaru pateikt. Vai tu esi vīrietis? Tu izklausies pēc vīrieša.

-   Baručs bija vīrietis. Es ne. Tagad viņš ir eņģelisks.

-   Tātad… Vils pārstāja darīt to, ko darīja, tas ir, kār­tot mugursomu tā, lai smagākie priekšmeti atrastos apakšā, un pūlējās saskatīt eņģeli. Nekas nebija redzams. Tātad viņš bija vīrietis, zēns turpināja, un pēc tam… Vai cilvēki pēc nāves top par eņģeļiem? Vai tā notiek?

-   Ne vienmēr. Lielākoties ne… Tas notiek ļoti reti.

-   Kad Baručs dzīvoja?