Dzintara tālskatis

-   Jā, kāds ir kopā ar mani. Bet jums nav ko bīties. Tā ir mana meita; burvestība ir likusi viņai aizmigt. Mēs esam šeit ieradušās, lai paslēptos no burvja, kas viņu nobūris. Es tikmēr cenšos viņu dziedināt un aizsargāt no briesmām. Nāc un paskaties, ja vēlies.

Koulteres kundzes liegā balss Emu kaut cik nomieri­nāja, tomēr viņa vēl daļēji baidījās; runas par burvjiem un burvestībām bijību pastiprināja. Taču zeltainais pērti­ķis viņas dēmonu turēja ļoti maigi, turklāt meitene juta ziņkāri, tāpēc sekoja Koulteres kundzei alā.

Koulteres kundze aizdedza sveci, jo sāka strauji tumst, un veda Emu dziļāk alā. Meitenītes acis, plaši atvērtas, tumsā mirdzēja, sakļautās plaukstas atkārtoja žestu rādītājpirksts uz īkšķa lai atgaiņātu briesmas, mulsi­not ļaunos garus.

-   Vai redzi? Koulteres kundze ierunājās. Viņa ne­var nodarīt ļaunu. Te nav no kā bīties.

Ema paraudzījās uz augumu guļammaisā. Meitene bija varbūt kādus trīs četrus gadus vecāka par viņu; vi­ņas mati bija tādā krāsā, kādu Ema nekad agrāk nebija redzējusi skaisti dzeltenbrūni kā lauvas krēpes. Lūpas bija cieši sakniebtas, un viņa gulēja ciešā miegā par to nebija šaubu, jo meitenes dēmons, neko neapzinādamies, saritinājies gulēja viņai pie kakla. Tam piemita kāda mangustam līdzīga radījuma veidols, tikai dēmons bija sarkani zeltainā krāsā un mazāks. Zeltainais pērtiķis maigi noglauda vilnu starp aizmigušā dēmona ausīm, un, Emai paskatoties, mangustveida būtne neomulīgi sagro­zījās un aizsmakušā balsi izdvesa vārgu ņaudienu. Emas peļveida dēmons ciešāk piespiedās meitenes kaklam un baiļpilni lūrēja caur viņas matiem.

-   Tātad vari pastāstīt savam tēvam, ko redzēji, Koul­teres kundze turpināja sarunu. Neviena ļaunā gara. Tikai mana meita, aizmigusi burvju miegā un manā gādībā.

Tikai, lūdzu, Ema, pasaki savam tēvam, ka tas jāpatur noslēpumā. Neviens, izņemot jūs abus, nedrīkst zināt, ka Lira ir šeit. Ja burvis uzzinās, kur viņa atrodas, viņš viņu uzmeklēs un iznīcinās Liru, mani un visu citu, kas ir tu­vumā. Tāpēc cst! Pastāsti to tēvam, bet vairāk nevienam citam.

Viņa nometās ceļos blakus Lirai, atglauda miklos matus no aizmigušās sejas un, zemu noliekusies, noskūpstīja meitas vaigu. Pēc tam, pacēlusi skumju, mīlošu skatienu, uzsmaidīja Emai tik drosmīgā līdzjūtībā, ka meitenītei acīs saskrēja asaras.

Koulteres kundze saņēma Emas plaukstu un, viņām no­kļūstot pie alas izejas, ieraudzīja no lejas satraukti lūko­jamies meitenes tēvu. Sakļāvusi plaukstas, sieviete viņam paklanījās, un viņš izskatījās atvieglots, redzēdams, ka meita, palocījusies Koulteres kundzei un burvju miegā aiz­migušajai, pagriežas un mijkrēslī laižas lejā pa nokalni. Vēlreiz paklanījušies alai, tēvs un meita devās prom, pazuzdami kuplo rododendru tumsā.

Koulteres kundze atgriezās pie ūdens uz plītiņas; tas teju grasījās vārīties.

Notupusies viņa ūdenī iedrupināja mazliet kaltētu lapu divas šķipsniņas no vienas, vienu no citas tūtas un piepilināja trīs pilienus bāli dzeltenas eļļas. Ņipri visu samaisījusi, sieviete domās skaitīja, kamēr pagāja piecas minūtes. Tad viņa no uguns noņēma kastroli un apsēdās nogaidīt, līdz šķidrums atdziest.

Visapkārt Koulteres kundzei mētājās lietas no nomet­nes pie zilā ezera, kur bija miris sers Čārlzs Letroms: gu­ļammaiss, mugursoma ar maiņas drānām un mazgā­šanās piederumiem un daudz kas cits. Tur stāvēja arī ar zīdainu kokvilnu oderēta brezenta soma izturīgā koka karkasā, kurā glabājās dažadi instrumenti, arī pistole makstī.

Retinātajā gaisā novārījums atdzisa strauji, un, tiklīdz tas bija miesas temperatūrā, Koulteres kundze ielēja to metāla biķerī un ienesa alas dibenā. Demons-pertiķis no­meta priedes čiekuru un nāca viņai līdzi.

Rūpīgi nolikusi biķeri uz zema akmens, Koulteres kundze nometās ceļos pie aizmigušās Liras. Zeltainais pērtiķis notupās otrā pusē, gatavs sagrābt Panteleimonu, ja tas pamostos.

Liras mati bija mikli, un acis zem aizvērtajiem plaksti­ņiem kustējās. Viņa sāka atdzīvoties; skūpstīdama meitu, Koulteres kundze bija jutusi notrīsam viņas skropstas un saprata, ka, necik ilgi, un Lira pamodīsies pavisam.

Viņa palika plaukstu zem meitenes pakauša un ar otru atvirzīja no meitas pieres miklās matu šķipsnas. Liras lupas pavērās, un viņa klusi iestenējās; Panteleimons pārvietojās mazliet uz viņas krūšu pusi. Zeltainā pērtiķa skatiens ne mirkli nenovērsās no Liras dēmona, un viņa mazie, melnie pirksti paraustīja guļammaisa malu.

Viens Koulteres kundzes acu skats, un viņš, palaidis guļammaisu vaļā, atvirzījās par plaukstas tiesu tālāk. Sieviete maigi pacēla meitu, lai viņas pleci neskartu zemi un galva nekarātos, un tad Lira ievilka elpu un, pa pusei pavērusi acis, smagi samirkšķināja plakstus.

-   Rodžer, viņa nomurmināja. Rodžer… kur tu esi… es neredzu…

-    Kuš, čukstēja māte, kuš, mana mīļā, izdzer šo.