Dzintara tālskatis

Filips Pulmans

Dzintara tālskatis

Triloģijas tumŠĀs matĒrijas trešā daļa

1 Apburtā gulētāja

…KAMĒR PLĒSĪGI ZVĒRI, IZLĪDUŠI NO IEPLAKAS DZIĻUMIEM, RAUDZĪJĀS UZ AIZMIGUŠU MEITENI…

VIlļAMS BLEIKS

Rododendru apēnotā ielejā, tuvu sniegāja robežai, kur šļācās pienaina straume un starp milzu priedēm laide­lējās dūjas un kaņepīši, atradās ala, ko pa pusei aizsedza nokarena klints un apakšā sacerojušas biezas, stingras lapas.

Meži bija skaņu pilni: starp akme­ņiem čaloja ūdens straume, priežu skujās žūžoja vējš, dūca kukaiņi, klaigāja kokos mītoši dzīvnieciņi un dzie­dāja putni. Retumis kādu ciedra vai baltegles zaru sakus­tināja pa stiprākai vēja brāzmai, un zari, berzdamies cits pret citu, vaidēja kā čells.

Šo vietu spoži apspīdēja saules gaisma, to nekas neap­tumšoja; saules citronzeltainais mirdzums nokļuva līdz pat meža zemei, rotadamies zaļgani brūnas nokrāsas sērēs un peļķes. Gaisma šeit nekad nebija mierīga un nemainīga, jo lēni plūstošā migla bieži iepeldēja starp koku galotnēm, fil­trējot saules gaismu un darot to pērļaini mirdzošu; no dūmakas mitrā pieskāriena neizspruka neviens priežu čie­kurs, un, kad migla pacēlās, tie zaigoja. Dažreiz mitrums mākoņos kondensējās sīkos, pa pusei miglas, pa pusei lietus pilienos, kas lejup drīzāk lidinājās, nevis krita, un šīs kustības iespaidā klusi šalca adataino skuju miljoni.

Gar straumi vijās šaura taciņa, kas veda no ciemata tas bija kas vairāk, ne grupiņa ganu mitekļu vien uz ielejas lejasdaļu, uz pussagruvušu svētnīcu tās augstākajā punktā,

vietu, kur nerimtīgajos vējos, kas pūta no augstajiem kal­niem, plandījās noplukuši zīda karogi un kur dievbijīgie ciema iedzīvotāji piedāvāja miežu plāceņus un kaltētu teju. Dīvains gaismas efekts: ledus un dūmaka parūpējās, lai iele­jas augšdaļā nemitīgi zaigotu varavīksnes.

Ala atradās kādu sprīdi virs taciņas. Pirms daudziem gadiem tajā bija dzīvojis kāds svētais, kurš bija meditējis, badojies un skaitījis lūgšanas, un šī vieta viņa piemiņas dēļ tika godāta. Ala bija aptuveni trīsdesmit pēdas dziļa, ar sausu dibenu ideāls midzenis lācim vai vilkam, to­mēr jau gadiem ilgi tajā nemitinājās citas būtnes ka vien putni un sikspārņi.

Taču stāvs, kas iekšpusē pie pašas ieejas, zemei pieplacis un saslējis smailās ausis, ar melnajām acīm vēroja celiņu, nepiederēja ne putnu, ne sikspārņu ciltij. Saule bagātīgi apspīdēja viņa mirdzošo, zeltaino kažoku, pēr­tiķa rokas grozīja priedes čiekuru, spicie pirksti atlauza tam zvīņas un skrubināja laukā saldās sēklas.

Aiz viņa, tieši aiz tās vietas, līdz kurai sniedzās saule, Koulteres kundze uz petrolejas plītiņas mazā kastrolītī sildīja ūdeni. Viņas dēmons kaut ko brīdinoši nomur­mināja, un Koulteres kundze pacēla galvu.

Pa meža celiņu no ciema nāca jauna meitene. Koulte­res kundze viņu pazina: nu jau vairakas dienas Ema nesa viņai ēdienu. Tikko ieradusies, Koulteres kundze bija darījusi zināmu, ka ir svētā, kas nododas meditācijai un lūgšanām, un ir devusi zvērestu nekad nerunāt ne ar vienu vīrieti. Ema bija vienīgā persona, kuras apmeklēju­miem viņa piekrita.

Tomēr šoreiz meitene nebija viena. Viņai līdzi nāca tēvs, un, kamēr Ema kāpa augšā uz alu, viņš mazu gaba­liņu nostāk gaidīja.

Atnākusi līdz alas ieejai, Ema paklanījās.

-   Mans tēvs aizlūdz pārjums un sūta labdienas, viņa sacīja.

-    Esi sveicināta, bērns, atņēma Koulteres kundze.

Meitene bija atnesusi izbalējušā kokvilnā ietītu vīstokli

un nolika to Koulteres kundzei pie kājām. Tad viņa pastiepa mazu puķu pušķīti, kādu duci vizbulīšu, kas bija sasietas kopā ar kokvilnas diegu, un spēji ierunājās nervozā balsī. Koulteres kundze no kalniešu valodas šo to saprata, bet nekad neļāva viņiem nojaust, cik daudz saprot. Tāpēc viņa pasmaidīja, pamāja meitenei, lai tā aizver muti un aplūko abus viņu dēmonus. Zeltainais pērtiķis turēja pastieptu melno roķeli, un Emas dēmons-tauriņš laidelēdamies virzī­jās tam aizvien tuvāk, līdz apsēdās uz raupjā pirksta.

Pērtiķis to lēni pielika sev pie auss, un Koulteres kun­dze juta savās domās sīkā straumītē ieplūstam sapratni, kas precizēja meitenes vārdus. Ciemata iedzīvotāji bija laimīgi par svētās sievietes klātbūtni un par to, ka viņa radusi alā patvērumu, taču klīda baumas, ka viņai līdzi esot kāds pavadonis, zinama merā bīstams un spēcīgs.

Ciemata ļaudis tas biedēja. Vai šis otrais esot Koulte­res kundzes skolotājs vai viņas kalpotajs? Vai viņai ne­esot padomā kas ļauns? Kāpēc viņa esot apmetusies tieši šeit? Vai viņi grasoties te palikt ilgi? Ema šos jautājumus izteica ar tūkstoš ļaunām priekšnojautām.

Dēmona izpratnei iefiltrējoties viņējā, Koulteres kun­dzei ienāca prāta jauna doma. Viņa var teikt patiesību. Dabiski, ne jau visu, bet kaut ko no tās. Pie šīs domas viņa mazliet ietrīsējās smieklos, bet neļāva tiem izpaus­ties balsī, kad paskaidroja: