Dzelzs papēdis

XXIII NODAĻA ĢENERĀLSTREIKS

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, kad sociālisti guva lielu uzvaru, Ernestu, protams, ievēlēja kongresā. Bija kāds apstāklis, kas palīdzēja celties sociā­listiskajiem paliem, — tā bija Hersta iznīcināšana. Pluto- krātijai tas bija nieks. Dažādu laikrakstu izdošana Her- stam izmaksāja astoņpadsmit miljonu dolāru gadā. So summu un pat vēl vairāk vidusšķira atmaksāja viņam ar sludinājumiem atpakaļ. Viņa finansiālā spēka avots bija galvenokārt vidusšķira. Tresti sludinājumus neievietoja.[64]lai Herstu iznīcinātu, vajadzēja tikai atņemt viņam slu­dinājumus.

Vidusšķira vēl nebija galīgi iznīcināta. Stingrais ske­lets bija palicis, kaut gan tam nebija vairs spēka. Sīkie fabrikanti un veikalnieki, cik nu viņu bija, dzīvoja pil­nīgi no plutokrātijas žēlastības. Viņiem pašiem nebija ne ekonomiska, ne politiska mugurkaula. Saņēmuši no plu­tokrātijas attiecīgu pavēli, viņi vairs neiesūtīja sludinā­jumus Hersta presei.

Hersts cīnījās drosmīgi. Viņš izdeva savus laikrakstus joprojām, zaudējot uz tiem ik mēnesi pusotra miljona. Viņš publicēja sludinājumus bez maksas. Plutokrātija deva jaunas pavēles, un sīkie fabrikanti un veikalnieki applūdināja Herstu ar vēstulēm, uzteikdami savu agrāko sludinājumu publicēšanu. Hersts neatlaidās. Viņš saņēma tiesas brīdinājumus, bet neļāvās iebiedēties. Viņam pie­sprieda sešus mēnešus cietuma par necieņas izrādīšanu tiesai, neklausot tās rīkojumiem, un beidzot neskaitāmās prasības aplīdzināt zaudējumus piespieda viņu bankrotēt. Viņam nebija vairs nekādu iespēju. Plutokrātija bija iz­sacījusi savu lēmumu. Tiesu iestādes atradās plutokrātijas rokās, un tām vajadzēja lēmumu izpildīt. Līdz ar Herstu sabruka arī demokrātiskā partija, kuras priekšgalā viņš bija nesen nostājies.

Pēc Hersta un demokrātiskās partijas iznīcināšanas tās piekritējiem atlika divi ceļi: viens veda uz sociālistu, otrs uz republikāņu partiju. Tā notikās, ka mēs, sociālisti, ievācām Hersta pseidosociālistiskās propagandas ražu, jo lielākā daļa viņa piekritēju pārnāca mūsu pusē.

Toreizējā fermeru ekspropriācija arī būtu pavairo­jusi par mums nodoto balsu skaitu, ja nebūtu nodi­bināta īslaicīga un dzīvot nespējīga fermeru partija. Er­nests un sociālistu līderi šķieda milzu pūles, lai dabūtu savā pusē fermerus, bet sociālistu laikrakstu un izdevnie­cību iznīcināšana bija pārāk liels šķērslis, un mutvārdu propaganda nebija vēl pietiekami izkopta. Tāpēc misteram Kalvinam līdzīgi politiķi, kaut paši arī piederēja pie ekspropriētajiem zemkopjiem, pievāca fermerus un iz­šķieda viņu politisko spēku veltīgā vēlēšanu cīņā.

— Nabaga zemnieki, — Ernests kādreiz rūgti nosmē­jās, — viņi taču pilnīgi ir trestu rokās!

Tā arī patiešām bija. Septiņi lielie tresti, kopīgi strā­dājot, apvienoja savu milzīgo virspejņu un nodibināja lauksaimniecības trestu. Dzelzceļu sabiedrības, kas kon­trolēja tarifus, baņķieri un biržas vīri, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu cenas, bija jau sen padarījuši fermerus par saviem parādniekiem. Bankas un atsevišķi tresti sen jau bija aizdevuši fermeriem milzu sum­mas. Fermeri bija iekļuvuši tīklā. Vēl tikai vajadzēja izvilkt tīklu no ūdens, un to uzņēmās lauksaimniecības trests.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada grūtā stāvokļa sekas bija drausmīga cenu krišanās lauksaimniecības preču tirgū. Tagad cenas nosita apzināti, līdz fermeri no­nāca galīgā postā, kamēr dzelzceļu sabiedrības ar saviem pārmērīgi augstajiem tarifiem savukārt piespieda viņus galīgi pie sienas. Fermeri bija spiesti aizņemties aizvien vairāk naudas, līdz viņiem vairs nebija iespējams nomak­sāt vecos parādus. Tam sekoja zemes ieķīlāšana hipotēku bankā un turpmākā parādzīmju uzkrāšanās, līdz beidzot fermeri gluži vienkārši* nodeva savu īpašumu lauksaim­niecības tresta rokās. Viņiem nebija citas izejas. Atdevuši savu īpašumu, viņi sāka strādāt trestam kā pārvaldnieki, inspektori, priekšstrādnieki un vienkārši algādži. Viņi strādāja par algu. Viņi kļuva dzimtcilvēki, īsāk sakot, vergi, kam vajadzēja pelnīt maizi sviedriem vaigā. Viņi nevarēja meklēt citu kungu, jo kungs visur bija viens un tas pats — plutokrātija. Viņi nevarēja pārcelties uz pil­sētām, jo tās arī bija plutokrātijas varā. Viņiem atlika tikai viena izeja — pamest dzimto vietu un kļūt par klaidoņiem, vārdu sakot, mirt badā. Tomēr arī šo iespēju viņiem atņēma, izdodot jo stingrus likumus pret klaido­nību un nelokāmi realizējot tos.

Protams, šur tur vēl palika fermeri vai pat veselas fer­meru grupas, kas sevišķu apstākļu dēļ bija paglābušies no ekspropriācijas. Tomēr tādu bija pārāk maz, un tos pašus ekspropriēja nākamajā gadā.[65]