Dzelzs papēdis

Sekas bija tādas, ka viņu neatkarīgi no paša vēlēšanās Ieslodzīja kādā privātā garā vājo patversmē, kamēr laik­raksti patētiski ziņoja par viņa garīgo sabrukumu un cil­dināja viņa dievbijību. Viņu turēja patversmē kā cietum­nieku. Es vairākkārt devos viņu apmeklēt, bet mani ne­pielaida, un mani jo dziļi satricināja šī pilnīgi veselā, normālā, godīgā cilvēka traģēdija, cilvēka, ko sabiedrības rupja griba centās iznīcināt. Bīskaps taču bija vesels, lirs un cēls. Ernestam bija taisnība! Bīskapam trūka vie­nīgi pareizas izpratnes bioloģijā un socioloģijā, un tāpēc viņš nespēja pareizi izskaidrot notiekošo.

Visvairāk mani biedēja bīskapa bezspēcība. Ja viņš ne­atsacījās no saskatītās patiesības, tad viņam nebija cerību atbrīvoties no patversmes. Viņš nespēja nekā līdzēt. Viņa manta, viņa stāvoklis, viņa izglītība nevarēja viņu glābt. Viņa uzskati bija sabiedrībai bīstami, un sabiedrība ne­varēja aptvert, kā šādi uzskati var rasties normālās sma­dzenēs. Vismaz man likās, ka tāda ir sabiedrības nostāja.

Tomēr bīskapu bija sagrābušas šaubas, par spīti viņa šķīstajam, cēlajam noskaņojumam. Viņš skaidri redzēja savu bīstamo stāvokli. Viņš saprata, ka ir notverts slaz­dos, un mēģināja izbēgt no tiem. Viņš paļāvās savā cīņā vienīgi uz paša spēkiem, necerot uz palīdzību, ko draugi, tadi kā tēvs, Ernests un es, būtu varējuši sniegt. Un tā viņš izveseļojās patversmes uzspiestajā vientulībā. Nekā­das vīzijas viņu vairs nemocīja, viņa smadzenes bija brī­vas no idejas, ka sabiedrības pienākums ir ganīt tā kunga avis.

Kā jau minēju, viņš kļuva vesels, pilnīgi vesels, un laikraksti, tāpat kā garīdznieki, priecīgi apsveica viņa at­griešanos. Reiz aizgāju uz viņa baznīcu. Svētruna bija tada pati ka tas, kad viņš vēl nebija skatījis nekādas vī­zijas. Es jutos vīlusies, sarūgtināta. Vai sabiedrība būtu piespiedusi viņu padoties? Vai viņš bija gļēvulis? Vai viņš bija piespiests atsaukt savus uzskatus? Jeb vai sa­sprindzinājums bija par lielu un viņš nu padevīgi zemojās pastāvošās kārtības likumu priekšā?

Es ierados viņu apciemot viņa skaistajā mājā. Viņš bija baismīgi pārvērties. Viņš bija stipri novājējis un viņa seju izvagojušas agrāk neredzētas grumbas. Mana iera­šanās bija viņu redzami satraukusi. Runājot viņš nervozi plūkāja savas piedurknes, un viņa acis nemierīgi šaudī­jās, izvairoties no manējām. Viņa atmiņa likās gluži vāja, sarunā bieži iestājās dīvainas pauzes, viņš pēkšņi mainīja sarunas tematu un mulsināja mani ar savu nekonsekvenci. Vai tas bija Kristum līdzīgais vīrs ar skaidro saprātu, kādu es viņu biju pazinusi, — vīrs ar gaišām, tīrām acīm un tikpat stingru un nešaubīgu skatienu kā viņa dvēsele? Pret viņu bija ļauni izturējušies; viņš bija padevies aiz bailēm. Viņā gars bija pārāk trausls bijis, nespējīgs cīnī­ties ar sabiedrības organizēto «vilku baru».

Es jutos apbēdināta, neizsakāmi apbēdināta. Viņš ru­nāja izvairīgi un acīm redzami tā bijās no maniem jau­tājumiem, ka man nebija drosmes kaut ko prasīt. Viņš izklaidīgi pieminēja savu slimību, saraustītos teikumos pieskārās baznīcai, pārmaiņām tās pārvaldē, nenozīmī­giem labdarības darbiem un izskatījās tik atvieglots, man aizejot, ka es būtu smējusies, ja mana sirds nebūtu asaru pilna.

Nabaga mazais varonis! Ja es to būtu zinājusi! Viņš bija cīnījies kā milzis, un es nebiju to nojautusi. Viens, pilnīgi viens miljoniem savu amata biedru vidū viņš bija izcīnījis savu cīņu. Vājprātīgo nama iebiedēts, tomēr ticē­dams taisnībai un tiesībām, viņš cieši turējās pie taisnī­bas un tiesībām, bet jutās tik vientuļš, ka neiedrošinājās uzticēties pat man. Viņš bija doto mācību labi izpratis — pārāk labi.

Drīz vien es par to pārliecinājos. Kādu dienu bīskaps nozuda. Viņš nebija sacījis nevienam, ka domā kaut kur aizbraukt. Kad nu dienas pagāja un viņš neatgriezās, klīda valodas, ka viņš prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību. Tomēr šīs domas atmeta, kad uzzināja, ka bīskaps pārdevis visus savus īpašumus — namu pilsētā, lauku māju Menloparkā, gleznas un kolekcijas un pat mivu mīļoto bibliotēku. Tagad bija skaidrs, ka viņš sle­peni nokārtojis visas savas darīšanas, iekāms nozudis.

Tas notika tolaik, kad mums pašiem klājās stipri bē­dīgi. Tikko mēs bijām iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, bīs­kaps sagādāja mums izdevību brīnīties un spriest par viņa rīcību. Un tad pēkšņi mums viss kļuva skaidrs. Kādu vakaru es krēslā steidzos pa ielu uz skārni, lai nopirktu drusku gaļas Ernesta vakara mielastam, kā mēs dēvējām pēdējo dienas maltīti jaunajos apstākļos.