Dzelzs papēdis

—  Man lemts iet bojā, — viņš sacīja, — bet tādēļ es taču vēl varu parūpēties, lai mana āda mazāk ciestu. Mani vecie kauli ir vārgi, un es savu mācību esmu sa­ņēmis. Nudien, man nav nekādas vēlēšanās pavadīt savas pēdējās dienas kādā garā vājo patversmē.

Tas man atgādināja bīskapu Morhauzu, ko esmu ilgi pametusi novārtā šinīs lappusēs, bet vispirms es pastās­tīšu, kā apprecējos. Notikumu virpulī šis gadījums ir ne­nozīmīgs, to es labi zinu, tāpēc pieminu to tikai starp citu.

—      Tagad mēs kļūsim par īstiem proletāriešiem,— tēvs miri ja, kad mūs izlika no mājas. — Es vienmēr esmu Apskaudis šo tavu jaunekli, ka viņš tik labi pazīst prole- I .u iatu, bet nu es pats mācīšos to pazīt.

Tēva dzīslās laikam ritēja avantūrista asinis. Viņš uz­tvēra mūsu katastrofu kā dēku. Viņu nepārņēma ne nik­nums, ne sarūgtinājums. Viņš bija pārāk filozofiski no­skaņots un vienkāršs, lai alktu atriebes, un bija pārāk Iedzīvojies gara pasaulē, lai sajustu, cik daudz komforta mums tagad trūkst. Tāpēc viņš mūsu pārkravāšanos čet­rās nožēlojamās istabiņās Sanfrancisko Mārkitstrītas ne­tīrajā dienviddaļā apsveica ar bērna prieku un sajūsmu iiii reizē ar neparasti spēcīga gara skaidro skatienu un •itingro izturību. Viņš nebija sastindzis garīgi. Viņam ne­bija nepareiza jēdziena par vērtībām. Viņš nebija konven- cionālisma un ieraduma vergs. Vienīgās vērtības, ko viņš atzina, bija matemātiski un zinātniski fakti. Mans tēvs bija dižens cilvēks. Viņa prāts un dvēsele bija tādi, kas piemīt vienīgi lieliem gariem. Daudzējādā ziņā viņš bija pat diženāks par Ernestu, kas taču bija dižākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi.

Pat es jutu atvieglinājumu, pārmainot dzīves veidu. Ja ne citādi, tad vismaz biju atbrīvota no tās organizētās izstumtības, kas universitātes pilsētā aizvien vairāk kļuva mūsu daļa, kopš bijām izpelnījušies augošās oligarhijas naidu. Arī man šī pārmaiņa šķitās dēka un pat lielākā no visām, jo tā bija manas mīlas dēka. Pārgrozības mūsu liktenī bija paātrinājušas mūsu kāzas, un Pelstrītas čet­ras istabiņās Sanfrancisko nomalē es ierados jau kā sieva.

Zinu tikai to vienu: es darīju Ernestu laimīgu. Es ienācu viņa vētrainajā dzīvē nevis kā jauns jaucējs spēks, bet kā miera nesēja. Es devu viņam mieru, tā bija manas mīlas alga. Tas bija neviltots pierādījums, ka neesmu maldījusies. Sniegt viņam aizmirstību vai iededzināt prieka gaismu šinīs nabaga nogurušajās acīs — vai vēl lielāks prieks varēja mani aplaimot?

Sīs mīļās, nogurušās acis. Viņš strādāja tā, kā strādā ļoti nedaudzi, un visu savu mūžu viņš strādāja citu labā. Tā bija viņa vīrišķības mēraukla. Viņš mīlēja cilvēci, un viņš mīlēja mani. Un viņš ar savu iemiesoto kaujas alku, ar savu gladiatora augumu un ērgļa garu — viņš bija pret mani tik maigs un smalkjūtīgs kā dzejnieks. Viņš arī bija dzejnieks. Viņš dzejoja darbos. Visu savu mūžu viņš dziedāja cilvēcības dziesmu. To viņš darīja aiz tīras cil­vēku imiestibas, par cilvēkiem viņš atdeva savu dzīvību un tapa sists krustā.

Un, visu to darot, viņš necerēja uz atalgojumu nākotnē. Pēc viņa uzskatiem šai dzīvei vairs nekāda cita nesekoja. Viņš, kurā liesmoja nemirstības uguns, noliedza nemir­stību — tāda pretruna viņā mājoja. Pār viņa kvēlo garu valdīja materiālistiskais monisms, šī saltā, atbaidošā filo­zofija. Es mēdzu runāt viņam pretī, sakot, ka mēroju viņa nemirstību ar viņa dvēseles spārniem un ka man vajadzētu bezgalīgi ilgi dzīvot, lai šo dvēseli aptvertu. Tad viņš smējās, izstiepa rokas pēc manis un nosauca mani par savu mīļo metafiziķi. Nogurums izgaisa viņa acīs, tanīs iemirdzējās viņa mīlas laimes uguns, kas arī bija jauns un pietiekams viņa nemirstības pierādījums.

Viņš bieži dēvēja mani par savu duālisti un gribēja man ieskaidrot, kā Kants ar tīrā prāta līdzekļiem atcēlis prātu, lai varētu godināt dievu. Viņš vilka paralēles un piedē­vēja man līdzīgu vainu. Un, kad es savu vainu atzinu, bet aizstāvēju to kā visaugstākā saprāta aktu, tad viņš piekļāva mani ciešāk un smējās, kā var smieties tikai dieva radīti mīlētāji. Es biju paradusi noliegt, ka iedzim­tība un apkārtne varētu izskaidrot šī cilvēka būtību un apdāvinātību, tāpat kā zinātnes pirksta saltais pieskāriens varētu uztvert, analizēt un klasificēt to mānīgo kaut ko, kas slēpjas pašā dzīvē.

Es uzskatīju, ka telpa ir dievības izpausme un dvē­sele — dievības būtības atspulgs, un, kad viņš mani dē­vēja par savu mīļo metafiziķi, es viņu saucu par savu nemirstīgo materiālistu. Un tā mēs mīlējām viens otru un bijām laimīgi; es viņam piedevu viņa materiālismu tā milzu darba dēļ, ko viņš veica, nedomājot ne par kādu labumu sev pašam, un viņa neticamās kautrības dēļ, kas viņu pasargāja no pārlieka lepnuma par sevi un savu dvēseli.