Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu
Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu krišanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Valsti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melnajiem simtiem»
Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nometnēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.
Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba devēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru apvienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.
Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas
Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uzņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija palīdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriektas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju apvienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aizvien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.
— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.
Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolūcijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vienīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.
— Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.