Reiz, kad es_ sevišķi stipri izjutu, ka manā mazajā pasaule un visa apkārtnē viss apsviests otrādi, es nodomāju, ka Ernests tam visam cēlonis, un domās iesaucos: «Mes bijām tik laimīgi un apmierināti, iekāms viņš iera- das!» Bet tanī pašā mirklī es izjutu šīs domas kā patiesības noliegumu, un Ernests atkal parādījās man kā ap- sluiidrotais, kā patiesības apustulis, kas starojošu seju un dieva eņģeļa bezbailībā cīnījās par patiesību un taisnību, par nabagiem, atstātiem un apspiestiem. Un tad man parādījās cits tēls — Jēzus tēls. Arī Jēzus bija aizgavējis pazemotos un apspiestos pret priesteru un farizeju nostiprinājušos varu. Un es domāju par viņa nāvi pie krusta, un mana sirds sažņaudzās, iedomājoties Ernestu. Vai ari viņš ir lemts krustam, viņš ar savu skanīgo, kareivīgo balsi un savu vareno vīrišķīgo drosmi!
Un šinī mirklī sapratu, ka es viņu mīlu, ka ilgojos mierināt viņu. Es domāju par viņa dzīvi. Tā droši vien bijusi skarba, bēdīga un trūkuma pilna. Es atcerējos viņa Ievu, kas viņa labad bija melojis un zadzis, un nostrādājies lidz nāvei. Un viņam pašam desmit gadu vecumā bija jāsāk strādāt vērptuvēs! Mana sirds, šķita, lūzīs aiz ilgām apskaut viņu, piekļaut viņa galvu sev pie krūtīm — šo galvu, kam vajadzēja sāpēt aiz tik daudzām domām, un ļaut viņam rast laimīgā brīdī mieru, tikai mieru — atvieglojumu un aizmirstību.
Es satiku pulkvedi Ingramu kādā baznīcas sarīkojumā. Pazinu viņu jau kopš gadiem ļoti labi. Notvēru viņu aiz lielajām palmām un gumijas kokiem, un viņam nebija ne jausmas, ka esmu viņu lenkusi. Viņš mani apsveica kā parasti — jautri un pieklājīgi. Viņš vienmēr bija ļoti elegants, taktisks, diplomātisks un uzmanīgs. Pēc ārējā izskata viņš bija viens no izcilākajiem vīriešiem šinī sabiedrībā. Viņam līdzās pat godātais universitātes rektors likās neizskatīgs un nenpzīmīgs.
Un tomēr es redzēju, ka pulkvedis Ingrams ir tādā pašā stāvoklī kā neizglītotie mašīnu apkalpotāji. Arī viņam trūka rīcības brīvības. Viņš tāpat bija piesaistīts mašīnai. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pārvērtās, kad es pieminēju Džeksona lietu. Viņa smaidīgā labsirdība pagaisa kā rēgs. Pēkšņā baiļu izteiksme sašķobīja viņa laipno seju. Es sajutu tādu pašu nemieru kā toreiz, kad Džeimss Smiss nespēja savaldīties. Tomēr pulkvedis Ingrams nelādējās. Tā bija tā niecīgā starpība, kas bija palikusi starp viņu un strādnieku. Viņu mēdza slavēt kā asprātīgu cilvēku, bet tagad gan no asprātības nekas nebija manāms. Viņš gluži neapzināti pameta skatienu visapkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu, bet viņš bija slazdā starp palmām un gumijkokiem.
Viņš nejūtoties labi, dzirdot Džeksona vārdu. Kāpēc es esot pieminējusi šo gadījumu? Viņam nepatīkot mani joki. Tas esot bezgaumīgi un neapsvērti no manas puses. Vai tad es nezinot, ka viņa profesija nepieļaujot nekādas personiskas jūtas? Tās viņš atstājot mājās, kad ejot uz biroju. Tur viņam esot tikai profesionālas jūtas.
— Vai Džeksonam pienāktos zaudējumu atlīdzība? — es jautāju.
— Protams, — viņš atbildēja. — Tas ir, tādi ir mani personiskie ieskati. Tomēr tam nav nekā kopēja ar lietas tiesisko pusi.
Viņš bija mazliet saņēmies.
— Sakiet — vai tiesībām ir kas kopējs ar likumu?
— Jūs esat izvēlējusies nepareizu lietvārdu, — viņš pasmaidīja.
— Ar varu? — es jautāju, un viņš pamāja. — Bet mēs taču uzskatām, ka likums palīdz mums tikt pie taisnības.
— Taisni šeit slēpjas paradokss, — viņš atteica. — Likums nedod mums taisnību, bet tiesības.
— Jūs tagad runājat kā profesijas pārstāvis, vai ne?
Ingrams nosarka, patiešām nosarka un atkal pameta
bailīgu skatienu visapkārt, raudzīdamies, kā izmukt. Bet es biju aizsprostojusi viņam ceļu un nemaz nerīkojos to atbrīvot.
— Sakiet, — es turpināju, — ja kāds savas personiskās jūtas nomāc ar profesionālām, vai tas nekļūst zināmā veidā par garīgu izdzimteni?
Atbildi es nesaņēmu. Pulkvedis Ingrams apkaunojošā kārtā metās bēgt, pie tam apgāzdams palmu.
Pēc tam es izmēģināju savu laimi laikrakstu redakcijās. Es uzrakstīju mierīgu, atturīgu, objektīvu rakstu par Džeksona nelaimes gadījumu. Es nemēģināju pārmest cilvēkiem, ar kuriem biju runājusi, pat nepieminēju viņus. Es tikai attēloju šā gadījuma faktus, aizrādīju uz ilgajiem gadiem, ko Džeksons nostrādājis vērptuvēs, par viņa pūlēm pasargāt mašīnu no bojājumiem, par sekojošo nelaimes gadījumu un viņa pašreizējo bēdīgo, nožēlojamo stāvokli. Neviens no trim mūsu pilsētas dienas laikrakstiem, ne arī abiem nedēļas laikrakstiem neievietoja šo rakstu.
Es uzmeklēju Persiju Laitonu. Viņš bija nolicis valsts eksāmenus universitātē, pievērsies žurnālista darbam un patlaban praktizējās kā reportieris iespaidīgākajā no trim laikrakstiem. Kad es jautāju, kāpēc laikraksti negrib nekā ievietot par Džeksonu un viņa nelaimes gadījumu, viņš pasmīnēja.
— Izdevniecības politika, — viņš atteica. — Mēs tur neesam noteicēji. Tā ir izdevēju darīšana.
— Ko nozīmē politika?