Šim klubam nebija savas celtnes. Tas nebija tāda veida klubs. Tā biedri sapulcējās reizi mēnesī kādā no saviem privātajiem namiem, lai noklausītos kādu lekciju. Lektori, kaut arī ne vienmēr, taču parasti saņēma atlīdzību. Ja kāds ķīmiķis Ņujorkā atklāja ko jaunu, teiksim, rādija jautājumā, viņam samaksāja visus ceļojuma izdevumus pāri kontinentam un karaliski atlīdzināja zaudēto laiku. Tāpat rīkojās ar mājup atgriezušos ziemeļpola ceļotāju vai panākumiem bagātu rakstnieku vai mākslinieku. Viesus neaicināja, jo kluba biedri nevēlējās, lai viņu diskusijas iekļūtu laikrakstos. Toties lieli valstsvīri — un tādi gadījumi bija — varēja pilnīgi brīvi izsacīt savas domas.
Esmu izklājusi sev priekšā saburzītu vēstuli, ko Ernests man rakstījis pirms divdesmit gadiem, un izrakstu no tās šīs rindas:
«Tavs tēvs ir Zinātnes atbalstītāju kluba biedrs, tātad Tu vari tur iekļūt. Ierodies tur nākamās otrdienas vakarā! Es Tev apsolu lielisku pārdzīvojumu. Tev pagājušo reizi neizdevās izsist šos džentlmeņus no sliedēm. Ja Tu ieradīsies, tad es izdarīšu to Tevis labad. Es piespiedīšu viņus rūkt kā vilkus. Tu tikai aizskāri viņu morāli. Un, ja aizskar viņu morāli, tad viņi kļūst vēl jo vairāk pašapmierināti un pārāki. Es apdraudēšu viņu naudas maku. Tas satricinās viņu primitīvo dabu līdz pamatiem. Ja Tu atnāksi, Tu redzēsi alu cilvēkus smokingos ņurdam un plūcamies ap kaulu. Es Tev apsolu lielisku kaķu koncertu un dziļu ielūkošanos zvēru dabā.
Viņi uzaicinājuši mani, lai saplosītu. Tā ir mis Brent- vudas ideja, ko viņa mēģināja visai neveikli slēpt, mani uzaicinot. Viņa jau arī agrāk ir sniegusi viņiem šādu laika kavēkli. Viņi priecājas, ja dabū redzēt vaļsirdīgus, pieklājīgus pasaules lāpītājus. Mis Brentvuda domā, ka es esmu piemīlīgs kā kaķēns un labsirdīgs un stulbs kā slaucama govs. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai gūt šādu iespaidu. Sākumā viņa bija visai piesardzīga, kamēr beidzot konstatēja manu nekaitīgumu. Es saņemšu pieklājīgu honorāru — divi simti piecdesmit dolāru —, kā pienākas cilvēkam, kas, kaut arī radikālis, tomēr reiz kandidējis uz gubernatora posteni. Jā, man jāierodas smokingā. Tas ir obligāti. Nekad savā mūžā neesmu ko tādu valkājis. Šķiet, man tas būs kaut kur jānoīrē. Tomēr es darītu ne tikai to vien, ja man ir izdevība nokļūt šajā klubā.»
Tovakar kluba biedri sapulcējās Pertonveitu namā. Lielajā viesistabā bija sanesti krēsli, lai tur varētu sasēsties divi simti klausītāju. Tie bija patiešām sabiedrības pīlāri. Es uzjautrinājos, domās aprēķinādama šo cilvēku reprezentētās mantas summu, — tā sniedzās vairākos simtos miljonu. Pie tam tās īpašnieki nebija dīkdieņi. Tie bija veikalnieki, kas jo aktīvi piedalījās industriālajā un politiskajā dzīvē.
Mēs visi jau bijām apsēdušies, kad mis Brentvuda ieveda Ernestu. Viņi tūliņ devās uz to telpas galu, kur viņam vajadzēja runāt. Viņš bija smokingā, un viņa platie pleci un karaliskā galva izskatījās lieliski. Visās viņa kustībās bija tikko jaušama nepārprotama mulsuma atēna. Man gandrīz šķiet, ka par to vien es būtu varējusi viņu iemīlēt. Raugoties viņā, es izjutu dziļu prieku. Es atkal jutu viņa pulsu sitam manā rokā un viņa lūpas pieskārāmies manējām; un tik lepna es biju par to, ka man gribējās piecelties un uzsaukt visai šai sabiedrībai: «Viņš ir mans! Viņš ir turējis mani savās rokās, un es, es vien esmu piepildījusi viņa dvēseli līdz tās iespēju un vareno domu robežām!»
Viesistabā ienākot, mis Brentvuda iepazīstināja viņu ar pulkvedi van Džilbertu, kas vadīja šīsdienas sanāksmi. Pulkvedis van Džilberts bija plaši pazīstams tresta advokāts. Piedevām viņš bija ārkārtīgi bagāts. Mazākais honorārs, ko viņš mēdza pieprasīt, bija simttūkstoš dolāru.
Likumus viņš zināja no galvas. Viņš rotaļājās ar likumu kā ar lelli. Viņš to mīcīja kā mālus, staipīja un izlocīja pēc patikas kā ķīniešu rotaļlietu. Viņa āriene un runas veids bija veclaicīgi, taču iztēles, atjautības un apķērības ziņā viņš bija tikpat jauns kā pēdējais likuma paragrāfs. Pirmos slavas laurus viņš ieguva, panākdams Šārdvela testamenta laušanu, par ko saņēma piecsimttūkstoš dolāru.