Hīlass izcēla kājas no ūdens. Viņš dzirdēja vilnīšus klusītēm skalojamies pret dēli. Zēns noskatījās, kā spura aizpeld garām un tad apmet plašu, laisku loku apkārt.
Haizivs galva pacēlās virs ūdens un iegrima atpakaļ. Spura pagriezās. Tā tuvojās.
Neeksistēja nekas, izņemot haizivi. Tā vēlreiz pacēla galvu, un nu Hīlass ieraudzīja nezvēra dziļo rīkli un
robotos, uz iekšu ieliektos zobus. Melnā acs ieurbās viņā. Hīlass novēcināja nazi. Haizivs izvairījās. Zēna dūre pieskārās granītam, zivij aizpeldot prom.
Hīlass noskatījās, kā spura lēni šķeļ ūdeni vēl vienā lokā. Tā pazuda. Viņš sakņupa uz dēļa, pētīgi lūkodamies visapkārt.
Haizivs iznira viņam aiz muguras. Viņš dūra, netrāpīja un gandrīz novēlās no dēļa. Plēsoņa atkal aizpeldēja. Atkal meta lokus.
Zēns zināja, kas haizivij padomā: kalnos viņš bija redzējis vilkus darām tieši tāpat. Tā pārbaudīja medījuma spēkus. Tā tuvosies vēl un vēlreiz, līdz viņš būs pārāk nokausēts, lai cīnītos, un tad metīsies nogalināt. Viņam šķita, ka nezvēram nāksies gaidīt ne īpaši ilgi.
Kaut kas noslīdēja gar stilbu. Hīlass iekliedzās.
Tie bija tikai keftieša mati, kas peldēja viļņos. Zēns ar naža galu pameta tos tālāk, un tie palika guļam melnajā ūdenī kā čūska.
Hīlass strauji grozījās un skatījās apkārt, bet haizivi nekur neredzēja. Mēness taka veidoja kalta sudraba ceļu pāri Jūrai.
To pāršķēla melna spura. Tā pagriezās un tuvojās. Hīlass iekunkstējās un pievilka kājas pie ķermeņa.
Tālumā viņš pamanīja savādu, zilu spīdumu.
Haizivs nepielūdzami tuvojās.
Spīdums pieauga. Kļuva gaišāks. Tas brāzās šurp. Zēns uzmeta skatienu haizivij un tad atkal parādībai.
Jūra visapkārt sāka savādi vizēt, it kā būtu pārvērtusies saltā, zilā ugunī. Nepazīstamā parādība šāvās tuvāk pa mēness taku, un, kad tā pietuvojās, Hīlass ieraudzīja spīdīgu, izliektu muguru un vēl vienu, un vēl; visas
radības peldēja pie viņa, izliecot muguras un nirstot vienā ritmā.
Viena no radībām izlēca no ūdens un izrādījās esam milzīga, no dzidras, zilas gaismas veidota zivs. Tā pagriezās, lai paskatītos uz zēnu, un ar mirdzošu šļakstu ienira Jūrā.
Haizivs viņu sasniegs pirmā. Hīlass satvēra dēli ar brīvo roku un atvēzēja nazi. Viņš dūra plēsoņai. Asmens noslīdēja gar sānu. Haizivs ienira, bet tad iznira un pagriezās, lai uzbruktu vēlreiz.
Tajā brīdī Jūra eksplodēja. Zilas uguns šaltī no viļņiem izlēca milzīga zivs tikai tā nebija zivs; tas bija delfins. Hīlass redzēja lielo, spīdīgo ķermeni un noslēpumaino smaidu, radībai metoties degošajā Jūrā un atkal lecot pāri viņa galvai tik tuvu, ka viņš ieraudzīja bālo, gludo vēderu un smalkas, baltas rētiņas uz radības deguna.
Mirkli delfīna skatiens sastapās ar zēna skatienu un dzīvnieka gars sasaucās ar viņu, bet tad radījums pazuda spožajos viļņos. Tas uzreiz iznira un pārsteidzoši veikli uztvēra uz spuras keftieša matus. Ar vieglu kustību delfīns pameta satverto citam delfīnam, kas peldēja aiz muguras. Tas satvēra matus zobos un ienira dzelmē, bet pirmais lielais, rētainais tikmēr ietriecās haizivī un ar briesmīgu spēku tai iebadīja. Haizivs apcirtās kost, bet delfīns bija izveicīgs. Plēsoņas zobi nošņakstēja tukšā gaisā.
Nu uzbrukumā iesaistījās vēl citi delfīni; tie ielenca haizivi un bakstīja nezvēru no visām pusēm. Hīlass triumfējoši iekliedzās. Haizivs izlauzās no ielenkuma un metās bēgt, un delfīni traucās tai pakaļ, to mirdzošajam ceļam uzplaiksnījot un satumstot naktī.
Bet daudz vairāk delfīnu bija palikuši tepat, un Jūra mutuļoja no tiem: dzīvnieki lēkāja un dauzīja degoši zilos viļņus ar astēm; nu Hīlass izdzirda tos sasaucamies augstos, pārpasaulīgos saucienos. Viņš dzirdēja, kā klusi šņākuļo to elpa un redzēja, kā atveres tiem uz galvas paveras un izšļāc mirdzošas šļakatas; zēns pamanīja, kā mirdz delfīnu gudrās, tumšās acis.
Zēns aizmirsa savas bailes un izmisumu. Viņš apbrīnā nolūkojās, kā delfīni šaudās apkārt, radot zaigojošu burbuļu takas, un izlec, izmērcējot viņu aukstā, zilā ugunī.
Un viņi atnāks pakaļ manam garam, keftietis bija viņam sacījis. Tu redzēsi viņus lecam pāri viļņiem… tik stiprus, tik skaistus…
Haizivs bija prom.
Bija ieradušies Spuru ļaudis.
14
Naktij ritot, uguns Jūrā apdzisa, un delfīni no vizuļojoši ziliem vērtās gludi sudrabotos; tomēr tie joprojām vērpa mirdzošu loku apkārt Hīlasam. Dzīvnieku acis atstaroja mēness gaismu gluži kā vilku redzokļi, un tie peldēja tik tuvu, ka zēns būtu varējis tiem pieskarties, ja vien uzdrošinātos.
Delfīni bija citpasaules būtnes. Bieži tie kustējās vienlaikus, griežoties un virpuļojot kā viens vesels, un, kaut arī pārsvarā tie bija klusi, dažreiz izdvesa naktī svešādus, spalgus saucienus. Elpoja tie, šķiet, pa atveri galvas vidū, izliecot muguru no ūdens tikai tik ilgi, lai ar klusu šņācienu izpūstu gaisu, un tad atkal ienira. Un, kaut ari dzīvnieki peldēja tepat rokas stiepiena attālumā, tie ignorēja zēnu, pievērsušies kāda noslēpumaina mērķa īstenošanai.