Dievi un karotāji

Stingri atspiedies ar kājām pret laivas sāniem, zēns nopūlējās, lai atraisītu mezglus, tad drudžaini pie­sēja vienu auklas galu pie naža spala un otru sev pie plaukstas locītavas. Tikko viņš bija to pabeidzis, Jūra

pacēla laivas priekšgalu ārā no ūdens un trieca atkal lejā ar varenu dārdu un sitienu, no kura airi aizlidoja pa gaisu. Hīlass izmisīgi turējās.

Apdullinošs pērkona dārds padebeši pavērās, un sāka gāzt lietus. Hīlass vienā mirklī bija caurcau­rēm slapjš. Debesu tēvs cīnījās ar Zemes Drebinātāju, un Hīlass bija iestrēdzis pa vidu. Viļņi koku augstumā tvarstīja mākoņus, vējš, niknumā gaudodams, plosīja Jūru, plēšot lielus, kodīgus šļakatu palagus un metot tos debesīs.

Jūra atkal izmeta laivu no ūdens un trieca atpakaļ, bet šoreiz debesis vairs nebija redzamas. Hīlass atradās tumsā viņš bija iekšā vilnī, kas bija tik liels kā kalns. Tas neatlaidīgi stūma laivu uz virsotni, paturēja tur; Hīlass lūkojās bezdibenī… tad laivu meta lejā un viņš krita arvien ātrāk un ātrāk, traucoties pretī melnai ūdens sie­nai…

Laiva ietriecās sienā un sašķīda kā olas čaumala.

13

Bezvējš. Nekādu viļņu. Hīlass peldēja zem zvaigznēm klusā, melnā, elpojošā Jūrā.

Bija auksti. Zēns atradās ūdenī jau tik ilgi, ka āda bija sačervelējusies un lobījās. Viņš īsti nespēja noticēt, ka vēl aizvien ir dzīvs.

Viņu bija izglābis nazis. Vētrā tā saite bija aptinusies ap vienu no sadragātās laivas dēļiem, un, tā kā otrs gals bija piesiets pie zēna plaukstas locītavas, dēlis viņu notu­rēja virs ūdens. Dēlis bija tikai tik garš, lai uz tā apgultos, un dažreiz Hīlass tā arī darīja, vienlaikus airēdamies ar rokām, kājām un dunci; bet viņš necieta, ka nevar redzēt neko sev aiz muguras, tāpēc zēns atkal cēlās sēdus bet tad kājas šķita šausminoši neaizsargātas, tāpēc viņš atkal gūlās uz vēdera.

Gan vienā, gan otrā pozā viņš airējās jau veselu mūžību, tomēr pie apvāršņa redzamā zeme nemaz nešķita tuvāk.

Bronzas nazis zvīļoja dilstošā mēness gaismā. Tas bija Hīlasam gluži kā ceļabiedrs, taču nespēja viņu pasargāt. Kopš vētras viņš haizivi gan nebija redzējis, bet zināja, ka tā turpat vien ir.

Zēns bija pārguris, bet neuzdrošinājās pārstāt irties, jo tad viņš aizmigtu un viņu sagrābtu haizivs…

Kaut kas pieskārās kājai. Hīlass spēji atmodās. Ūdens visapkārt čumēja un mudžēja no zivīm: kā zvaigžņu šaut­ras tās iznira pie virsmas, lai barotos, un lielākās medīja mazākās.

Zēns atsāka airēties, un zivis turējās viņam blakus. Tad tās nozuda tikpat ātri kā uzradušās.

Hīlass mitējās irties. Kāda jēga? Viņš nemūžam nesa­sniegs zemi. Viņš, tāpat kā tās zivis, bija domāts tam, lai viņu apēstu.

Mirstošais keftietis bija sacījis, ka Jūra sniegšot atbil­des, bet tagad Hīlass zināja, ka tas nebija tiesa. Jūra ar viņu spēlējās tāpat, kā lūsis rotaļājas ar peli.

Sacēlās vējiņš un kaut ko žūžoja viņam ausī. Piepeši zēns atminējās keftietim doto solījumu. Viņš bija apsolī­jis, ka atdos tā matus Jūrai, lai atbrīvotu viņa garu.

Mati apbrīnojamā kārtā vēl bija turpat, izmirkušā mezglā piesieti pie jostas. Zēns gurdi tos atraisīja un aiz­meta prom viļņos. Ņem viņa garu, Hīlass neskaidri nomurmināja. Ļauj viņam dusēt mierā.

Klusums.

Kāda viņa būtības daļa bija cerējusi, ka Jūra dos kādu zīmi, lai parādītu, ka ir Hīlasu sadzirdējusi; varbūt Spuru ļaudis, lai kas viņi tādi būtu, atnāks pakaļ mirušā garam, kā keftietis bija teicis. Bet matu cirta skumīgi šūpojās ūdenī, un nakts vējš ar gurdu nopūtu pierima.

Hīlass nogūlās uz vēdera un aizvēra acis. Viņš nespēja turpināt. Tas bija par grūtu. Viņš nomirs šeit viens un tumsā.

Kaut tas būtu nesāpīgi, viņš lūdzās. Ļauj man ieslīdēt Jūras skavās un nekad nepamosties.

Domās viņš sāka atvadīties. Ardievu, Telamon. Piedod, ka nevarēju ar tevi satikties, kā bijām plānojuši, man būtu

bijis daudz, ko tev pastāstīt. Ardievu, kazas. Tās, kuras noga­lināja Vārnas, piedodiet, ka nevarēju jūs izglābt. Tās, kuras aizbēga, palieciet savvaļā, neļaujiet Neleosam jūs notvert.

-    Piedod, Škic, viņš nomurmināja balsī. Rīkle aizžņaudzās. Acīs sūrstēja asaras. Piedod, ka nevarēju tevi atriebt… Viņš dziļi ievilka elpu. Izi… Izi, es…

Māsas vārds bija kā auksta ūdens šalts taisni sejā. Viņš neatdos tikai savu dzīvību. Tā piederēja Izi. Viņš bija Izi lielais brālis. Viņam vajadzēja māsu pieskatīt.

Hīlasa vienīgās atmiņas par māti bija brīdis, kad viņa piekodina tā darīt. Viņš gulēja zem zvaigznēm, ietīts lāčādā, un Izi bija pieglaudušies viņam klāt. Bija pārāk tumšs, lai redzētu mātes seju, bet zēns juta uz vaiga viņas silto roku un garos matus, kas kutināja degunu, kad viņa pieliecās un čukstēja: Pieskati savu māsu…

Ja viņš tagad padosies, tad nodos Izi un apkaunos mātes piemiņu. Kaut kas viņā kāds ciets, spīvs, spēka pilns kodols nespēja to pieļaut.

Zēns gurdi piecēlās sēdus. Viņš iesita pa dēli ar dūri un sāka airēties.

Zvaigznes iemirdzējās spožāk. Bronzas nazis zvīļoja, mudinot doties uz priekšu.

Tad viņš to ieraudzīja. Spuru, kas sekoja mazu gaba­liņu atstatu. Tieši tajā brīdī, kad viņš bija nolēmis dzīvot, viņam būs jāmirst.