Rasels pagriezās atpakaļ. Viņa reflektors apžilbināja Stonoru, un tas piemiedza acis. Pirmais, ko Stonors ieraudzīja, acis atvēris, — auklas galu Rasela rokā. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četrām ejām, kas sākās no šejienes, auklas gals nebija redzams.
— Ļoti dīvaini, — astronoms teica, aplūkodams auklas pārrāvumu.
— Varbūt aukla nejauši pārtrūkusi? — Stonors sacīja, pats tam lāgā neticēdams. — Grūti iedomāties, ka tas būtu cilvēka roku darbs.
— Cilvēka rokas vispār nespētu pārraut šādu auklu. Ar to var pacelt piecsimt kilogramu lielu smagumu:
Stonors rāva auklu, pārbaudīdams, cik tā izturīga.
— Laikam tev būs taisnība. Un tomēr aukla ir pārrauta. Ko tagad lai darām?
— Jāmeklē eja, kas ved uz virszemi.
— Kā to lai atrodam? — Stonors jautāja.
— Paliec šeit, es apskatīšu tuneļa nozarojumus. Vienā no tiem jābūt pārrautās auklas turpinājumam.
— Tu vari apmaldīties. .
— Ņemšu līdzi pāri palikušās auklas rituli. Aukla neļaus mums pazust vienam no otra. Ralf, tu turi auklas vienu galu.
Rasels iegāja un tūlīt pazuda ejas kreisajā nozarojumā. Taču pēc brīža viņš atgriezās.
— Tur ir strupceļš. Eju aizšķērso ledus. Tagad pārbaudīsim nākošo eju. .
— Pagaidi, Džek, — Stonors klusi sacīja. — Kamēr tevis te nebija, es. . Vārdu sakot, aukla nav pārtrūkusi. . Kāds to pārgrauzis. Nu esam slazdā. Labirintā slēpjas dzīvi radījumi.
Lovs ilgi ķēpājās, radioaparātu labodams. Vajadzēja apmainīt lampas un dažus izdegušus kondensatorus.
— Gandrīz vai jādomā, ka aparātu skāris tikpat spēcīgs lādiņš kā Heinrihu, — meteorologs pats sev teica un pabīdīja sāņus apmainīto detaļu kaudzīti. — Nebūtu nekāds brīnums, ja aparāts nedarbotos arī tagad.
Bet raidītājs darbojās. Lovs apmierināti iesmējās, uzmauca austiņas, pagrieza noskaņošanas kloķīti. Tūlīt tālo staciju pīkstēšanu nomāca doktora spalgā, smalkā balss:
— Hallo, Ledus ala! Hallo, Ledus ala! Kāpēc neatbildat? Atbildiet! Sāku uztveršanu.
«Tas nu gan klaigā,» Lovs īgni domāja, pārslēdzējus griezdams.
— Ledus ala klausās! — viņš sauca mikrofonā, — Sarkangalvīte, kā tev klājas?
Noklausījies ārsta satraukto činkstēšanu, Lovs īsi pastāstīja, kas noticis.
— Vai esi pārliecināts, ka viņš aizmidzis? — ārsts, mirkli padomājis, jautāja.
Lovs uzmeta acis Heinriham.
— Guļ, apkampis zemes vadu, un pat mazliet krāc. . Vai nedzirdi, ko saku? Traucējumi? Velna būšana! — Lovs iesita sev ar plaukstu pa pieri. — Aizmirsu pievienot zemes vadu. Sarkangalvīt, vienu brītiņu, tūlīt būs kārtībā.
Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu pie iezemošanas stieņa. Noskanēja skaļš sprakšķis, un raidītāja zaļā actiņa apdzisa. Radioaparāts atkal vairs nedarbojās.
Lovs steigšus izrāva no ligzdas iezemošanas stiepli. Tās galā sprakšķēdama izšāvās zaļgana dzirksts. Uz- dvesa stipra ozona smarža.
Meteorologs pārlaida roku pār aprasojušo pieri.
«Kādi lādiņi tie varētu būt? Vai tiešām atkal būs jānoņemas veselas trīs stundas?»
Viņš uzmanīgi pataustīja ar plaukstu klonu blakus iezemošanas stienim. Šķita, ka roka jūt vieglas
dzirkstis lecam. Bet varbūt šadu iespaidu radīja tikai
aukstums?
Drošs paliek drošs, Lovs noņēma metāla plāksnīti no Heinriha krūtīm, uzmanīgi ieklausījās gulētāja elpas vilcienos, paskaitīja pulsu. Elpošana vienmērīga, pulss gandrīz normāls.
Lovs atkal sāka labot radioaparātu. Šoreiz bija izdeguši tikai drošinātāji. Meteorologs tos steigšus apmainīja un drīz jau dzirdēja ārsta balsi:
— Ledus ala, hallo, Ledus ala. .
— Sarkangalvīt, es tevi dzirdu. . Nekas sevišķs nebija. Izdeguši drošinātāji. Paklausies, izslēdz zemes vadu. Kaut arī dzirdētu sliktāk … Tā vajag …
— Saule riet. Pēc pusstundas satumsīs pavisam. Ko lai daru? — ārsts jautāja.
— Tieši astoņpadsmitos pieraksti meteoroloģisko aparātu skaitļus. Pamēģini noraidīt meteoziņojumu, paēd pusdienas un dežurē pie radioaparāta. Ja līdz divdesmit četriem tevi neizsaukšu, pieraksti atkal meteoroloģisko aparātu skaitļus un liecies gulēt. Ja klauvē pelēkais vilks, durvis vaļā netaisi… Es beidzu. Kā saprati?
Nenoklausījies ārsta zūdīšanos, Lovs noņēma radio- austiņas.
«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Vai tik nav gadījusies kāda nelaime?»
Lovs atvēra lūkas vāku un uzmanīgi klausījās. Ledus gaitenī nedzirdēja ne mazākā troksnīša.
Meteorologs, lūku neaiztaisījis, apsēdās uz kastes blakus saliekamai gultiņai. Nomodā pavadītā nakts lika sevi just. Nāca miegs. Gluži nemanot Lovs aizsnaudās.
Viņš pamodās no pieskāriena. Lovs pielēca kājās. Heinrihs bija piecēlies gultiņā sēdus un neskaidri murmināja.
Lovs ar lielu piepūli saprata vārdu «radio» un steigšus paskatījās uz raidītāju. No austiņām kaut kas skanēja. Cauri sprakšķiem un traucējumiem Lovs tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera plūda dīvaina gau- doņa, kas kļuva arvien stiprāka un nomāca vārdus, kurus mikrofonā iekliedza Ziro.
— … Salauza.. uzbruka … ak dievs …
— Rišār, pārraidi ar Morzes signāliem! — Lovs sauca un ieslēdza signālu uztveršanas iekārtu.
Neviens tomēr neatbildēja. Austiņās skanēja gau- doņa, un cauri tai neko vairs nevarēja saprast.