— Kas tās raktuves ierīkojis, to papūlēsimies noskaidrot vēlāk, — Rasels sacīja. — Viens no mūsu biedriem jau atrodas tur. Laikam viņu piemeklējusi tāda pati nelaime kā Heinrihu.
— Džekam taisnība, — Lovs sadrūma. — Jārīkojas un nevis jāpļāpā. Stonor, gaidām, ko tu pavēlēsi.
— Vienam no mums jāpaliek pie Heinriha.
— Lieliski. . Paliec tu, mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.
— Pats gribu redzēt to, ko Džeks dēvē par raktuvēm.
— Nu tad izrīko un nevis spriedelē!
— Fred, labāk būs, ja šeit paliksi tu, — Stonors steigšus sacīja. — Gandrīz aizmirsu, jāizlabo radioraidītājs un jāatjauno sazināšanās ar ārstu. Tu vislabāk spēsi to izdarīt.
— Klausos, šef! Vācieties drīzāk pazemē vai zem ledus, ja vēlaties, — meteorologs laipnīgi sacīja un pacēla ledus tuneļa lūku.
*
— Džek, cik dziļi esam nokāpuši?
— Esmu izritinājis vairāk nekā piecsimt metru auklas. Ja ņemam vērā pagriezienus, tad, taisnā līnijā rēķinot, atrodamies kādus četrsimt metrus no ledus alas.
— Cik auklas vēl atlicis?
— Tikpat, cik esam izritinājuši.
Rasels un Stonors lēni devās lejup pa slīpu, biezā lavas kārtā izcirstu eju. Melnās sienas blāvi spīdēja reflektoru gaismā.
— Seit ir pagrieziens.
— Džek, tātad esam novirzījušies pa sānu_eju, kas ved uz raktuves otru dzīslu. Redzi, te tā ir. Are, gandrīz tīrs urāninīts.
Stonors spēcīgi iegāza ar veseri pa ejas gludajiem griestiem.
— Nez ar kādiem darba rīkiem izveidoti šie štreki? Nevienā raktuvē neesmu redzējis tik līdzenas eju sienas. Varētu domāt, ka tās speciāli nogludinātas un pulētas.
— Vai arī izvirpotas ar instrumentu, kura griežņi daudz cietāki par šo akmeni, — Rasels piebilda.
— Ļoti pārsteidz arī tas, ka šīs raktuvēs nemaz neizskatās tik vecas, — Stonors turpināja. — Esmu redzējis senlaiku raktuves Nubijā un Tibetā. Tur bija ellišķīgas spirāliskas ejas, pa kurām cilvēks tik tikko varēja izspraukties. Bet šeit ir ideāls plānojums, ieži ejās nopulēti kā dārgakmeņu slīpētavā, un pa tām var staigāt nesaliecoties. Ja mēs nebūtu Antarktīdas vidienē, es apgalvotu, ka viss šis labirints izcirsts ne senāk kā pirms desmit gadiem. Jāatzīstas, es nezinu Savienotajās Valstīs nevienu, pat vismodernāko raktuvi, kurā būtu tik lieliskas pazemes ejas. Šeit trūkst tikai elektrības. Darbojas pat vēdināšanas sistēma. Viscaur jūtama svaiga gaisa plūsma.
— Atkal pagrieziens un slīpums uz leju.
— Džek, šķiet, šis labirints nekad nebeigsies. Mēs jau atrodamies krietni zemāk par aizas gultni. Dīvaini, ka nekļūst siltāks.
— Laikam vainīga labā vēdināšana.
— Stāt! Strupceļš. Tālāk ledus. Kur tas varēja rasties tik lielā dziļumā?
Stonors rūpīgi apskatīja ledus blīvu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu, noskaldīja gabalu ledus un pētīgi aplūkoja dzirkstošo, zaļgano šķautni.
— Vēl viena mīkla, Džek. Acīm redzot, šis ledus te nokļuvis no zemes virsas. Tātad viena no raktuves ieejām bijusi segta ar ledus slāni. Visvairāk ticams, ka nosegta ar ledāju, kas vēl tagad ir aizā. Kā zināms, ledus spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām slīdēdama lejup pa raktuves ejām, sasniegusi šo dziļo štreku, Bet tad jāsecina … — Stonors apklusa un zīmīgi paskatījās uz astronomu.
— Jāsecina, ka raktuve ierīkota nevis pirms desmitiem, bet simtiem gadu.
— Nē. Tad jāsecina, ka raktuve ierīkota pirms Antarktikas pēdējā apledojuma, pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu.
Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.
— Džek, vai tu par to nebrīnies?
— Par secinājumu mazliet brīnos, bet…
— Csst! Vai dzirdi?
Abi it kā sastinga, vērīgi klausījās. No tālienes atskanēja klusa čabēšana, šķita — tur kāds staigā.
— Vējš?
Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņa virzījās tuvāk. Pēc tam viņi sadzirdēja klusu čabēšanu, it kā nāktu kāds.
— Tas ir Toivo; Džek, iesim ātrāk! Hallo, Toivo! …
— Csst! — Rasels ar spēcīgu roku aizspieda Stonoram muti. — Ralf, tagad ne vārda! Nodzēs reflektoru.
Viņus ieskāva tumsa.
— Džek, tu esi jucis..
— Nerunā, — astronoms čukstēja. — Šeit daudz vairāk nesaprotamā, nekā tu vari iedomāties. Nesaprotamā un varbūt bīstamā …
Noklakšķēja automātiskās pistoles aizsargs.
— Ralf, nesāc tikai šaut. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.
Stonors nolaida pacelto pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja pilnīgs klusums.
Viņi ilgi klausījās. No labirinta ejām vairs nebija dzirdama ne skaņa.
— Džek, varbūt esam pārklausījušies.
Rasels neatbildēja.
— Jāiet atpakaļ. Šodien pietiks, — viņš beidzot teica.
— Bet Toivo? — Rasels iejautājās.
— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.
— Diez vai.
Rasels ieslēdza reflektoru. Lēniem soļiem viņi devās atpakaļ. Brīžiem apstājās, vērīgi klausījās un atkal gāja gar tievo neilona auklu — gar vienīgo pavedienu, kas viņus saistīja ar pazemes labirinta izeju.
Ejas sienās cita aiz citas melnēja bezgala daudzas, ailes — tur sākās nozarojumu gaiteņi. Daži stīdzēja uz sāniem, citi augšup, vēl citi strauji slīdēja lejup.
Rasels gāja pa priekšu un tina ritulī auklu. Pēkšņi astronoms apstājās, kā pret sienu atdūries. Stonors saprata: kaut kas noticis.
— Kas tad nu?