Avatars

Centrālais punkts ir atklāta veida galvenā dzīvojamā telpa, ap kuru radiāli izvietoti paaugstināta spiediena moduļi. Centrālais korpuss ie­kļauj paaugstināta spiediena nostiprinātos centrālos koridorus ar saza­rotiem savienojumiem uz katru moduli. Katra moduļa iekšienē ir atklātas struktūras veidojums no sarežģītiem savienojumiem ar nebalstošām pu­tuplasta sienām. Karkasa izveidē gandrīz nav izmantots metāls. Dažas hermētiski noslēgtas telpas paredzētas apkalpei un remontējošiem ro­botiem, kas izskatās kā mehāniski augsto tehnoloģiju krabji.

Šajā nodalījumā tiek uzglabāti kriogēna krājumi. Dučiem pasažieru mierīgi snauž, un to ķermeņi tiek loloti drošībā atvēsinātās kriovelvēs. Starp kriomiegā dusošajiem ir rezerves drošības spēki, kalnrači, zināt­nieki un avataru vadītāji.

Blakus atrodas amnija tvertnes, ko izmanto, lai audzētu ģenētiski konstruētos navi ķermeņus, kurus vadīs cilvēki.

Vielu un antivielu reakcija

PIELIETOJUMS: enerģijas avots, ar ko apgāda pilsētas un starpzvaigžņu gaisa kuģus.

PAMATA BŪTĪBA: kad vielas un antivielas nonāk kontaktā, tās viena otru iznīcina, tādējādi radot lielus enerģijas apjomus.

"Viela" ir vispārējs jēdziens, kas apzīmē jebkuru fizisku vielu, kuras atomi sastāv no protoniem, neitroniem un elektroniem. Viss uz Zemes un viss, ko esam atraduši uz citām planētām, sastāv no normālas vielas.

Antiviela ir tāda kā normālas vielas pretēja versija. Tās atomi sastāv no antiprotoniem, antineitroniem un antielektroniem. Dabā tā nav sa­stopama (izņemot kā supernovu vai melno caurumu blakusproduktu),

tāpēc tā ir jārada ar augstas enerģijas elementārdaļiņu akseleratoriem vai citām ierīcēm.

Kad viela un antiviela tiek savienota, tās pārvēršas enerģijā atbilsto­ši Alberta Einšteina slavenajam vienādojumam: E=mc2 , kur m ir kopējā vielas un antivielas masa, savukārt c — gaismas ātrums. Kad c tiek kā­pināts kvadrātā, tas ir tik milzīgs, ka pat neliels daudzums rada milzīgu enerģijas apjomu. Tikai divdesmit astoņi grami šīs masas, kas pilnībā pārvērsta enerģijā, spēj pacelt gandrīz divus triljonus tonnu trīsdesmit centimetrus virs zemes.

Vielas-antivielas darbināti reaktori sākotnēji tika izstrādāti kā risinā­jums Zemes enerģijas deficītam un piesārņojuma problēmām. Taču ba­gātīgā, lētā saražotā enerģija tikai veicināja jaunu fabriku izveidi. Tas sekojoši radīja vēl lielāku Zemes gaistošo resursu izsīkumu.

Divdesmitā gadsimta nogalē Algers Vitzurs un Kada n'Goma uzbū­vēja pirmo vielas-antivielas jaudas ģeneratora prototipu. Par spīti lielis­kajam atklājumam abi zinātnieki šaubījās, ka viņu radītais ģenerators varētu noderēt kam mazākam par lielpilsētu; tam bija nepieciešamas milzīgas dzesēšanas sistēmas, lai uzturētu zemās temperatūras supra- vadošos magnētus, kas saturēja vielu-antivielu reakciju. Patiesi, pilnas divas trešdaļas no pirmā starpplanētu transportlīdzekļa bija veltītas jau­du ģenerējošām un dzesējošām sistēmām.

Tomēr sekojošā unobtānija atklāšana, kurš paliek supravadošs arī ļoti augstā temperatūrā, nozīmēja, ka vielas-antivielas reaktoram vairs nebija nepieciešamas apjomīgās dzesēšanas vienīteas. Tas palielināja ātrumu, kravas ietilpību un starpplanētu transporta spējas, kas sekojoši novedis pie Pandoras kolonizācijas.

PIELIETOJUMS: starpplanētu komunikāciju sistēma, šobrīd tiek izmantota saziņai starp Zemi un RAA telpām uz Pandoras.

APRAKSTS: komunikācijas sistēma bez laika nobīdēm, kas kļuvusi iespēja­ma fizikas likumu nepilnību dēļ.

ViRSGAISMAS KOMUNIKĀCIJAS

Vēl nesen valdīja uzskats, ka informāciju nav iespējams pārraidīt ātrāk par gaismas ātrumu, jo tai jābūt vai nu taustāmā formā (piemēram, datu nesējs), vai pārveidotai kādā enerģijā (piemēram, īsu un garu lāzeru impulsu sērijās). Pierādīt pretējo nozīmētu apgāzt relativitātes teoriju.

Kad 20. gadsimta sākumā fiziķi sāka pētīt atsevišķas atoma daļiņas (protonus, neitronus, elektronus, muonus, neitrīno u.c.), viņi atklāja, ka šīs miniatūrās vienī­bas nedarbojas atbilstoši klasiskajiem Ņūtona fizikas likumiem.

Tika izveidots jauns fiziķu, kvantu mehāniķu atzars, lai izskaidrotu |Q atomu daļiņu dīvaino uzvedību. Viena no jaunajām teorijām pamlii ka, radot divas "sajauktas" daļiņas, vienai daļiņai piemērots lielums i" tekmēs otras daļiņas lielumu, neraugoties uz attālumu starp tām.

Tomēr nosūtīt informāciju, izmantojot šo teoriju, nebija iespējams, |o nebija iespējams kontrolēt stāvokli, ko iegūtu pirmā daļiņa, kad tai bulu piemērots kāds lielums. Šo gadījuma elementu rezultātā nebija veida, kā iekodēt jebkuru informāciju otrajā daļiņā pēc lielumu piemēroSa» nas. Šis fenomens tika pētīts vairākos eksperimentos, un vienmēr dovu apstiprinošus rezultātus.