ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

—    Tas nav Mēness, — Andrē čukstēja, neatrau­jot acu no ekrāna. — Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.

—    Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? — Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspul­gus. — Apgaismojums izskatās gluži pārdabisks.

—    Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, iz­staro zilu gaismu.

Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvāršņa saplūzdams kopā ar tumšajām debesīm. Priekšplānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti vei­dojumi, it kā nejauši novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimuši.

Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.

—    Ak dievs, kas tie ir?

—    Tie ir viņi, — Andrē sacīja. — Tie, kas atsū­tīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.

—    Bet viņi taču ir nedzīvi!"— Bet tūlīt Flemings pārlaboja: — Tas ir, viņi ir nekustīgi. Šķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?

—    Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīci­nātu visus audus un nervu šķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārē­jie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, — Andrē brīdi vilcinājās, — un tādi kā man.

Attēli uz ekrāna it kā saira, sāka mirguļot, pama­zām izdzisa un izgaisa.

—    Un tas ir viss? — Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.

Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletušās milzīgas.

—      Jā. — Meitene smaidīja. — Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.

Flemings paskatījās uz tukšo ekrānu. Viņam vēl aizvien rēgojās dīvaino būtņu apveidi, nožēlojami savā sastingumā.

—    Nē, — viņš teica.

—      Mēs tikai varam parādīt iespējamo ceļu, — Andrē teica. — Paies vēl miljoniem gadu, iekams Zeme…

—    Mums nav tiesību to darīt, — Flemings iebilda.

—      Izlietot zināšanas par to, kas kādreiz varētu būt?

Viņi vēl ilgi stiīdējās, beidzot Andrē teica:

—      Labi. Tātad jūs esat visu pārdomājis? Jūs gri­bat visu to iznīcināt? — Viņa izteiksmīgi pameta ar roku uz skaitļotāja pusi.

—     Jā, — Flemings apņēmīgi sacīja. — Es gribu to iznīcināt.

Andrē pasniedza Flemingam nelielu kaseti ar mazu filmas ritulīti.

—     Kas tas ir? — viņš jautāja, neķerdamies tai klāt.

—     Tā ir programmas izdzēšanas filma. Ta likvidēs visus ierakstus skaitļotāja atmiņas iekārtā. Ievadiet šo lentu, un pēc dažām minūtēm skaitļotājs būs vairs tikai metāla un stikla masa.

Flemings kopā ar Andrē piegāja pie vadības pults. Viņš noskatījās, kā Andrē ieliek kaseti, un pēc tam paskatījās uz sarkano kontroles paneļa pogu. Viņš jau pastiepa roku, lai to nospiestu, bet Andrē maigi, tomēr stingri satvēra viņa pirkstus.

38?

—           Es zinu, ka tā rīkoties nav pareizi. Tā ir apla­mība. Es labāk gribētu, lai to izdara kāds cits. At­stāsim zīmīti. Bet kam?

Flemings laimīgi pasmaidīja.

—    Juselam.

—           Jā, — viņa piekrita, — Juselam. Viņš iedar­binās ievades iekārtu, nemaz nezinādams, ko izdara.

Andrē lieliem burtiem uzrakstīja Jusela vārdu.

—           Un tagad, lūdzu, vediet mani projām, — viņa čukstēja. Flemings viegli pielieca meitenes galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām.

Mašīnā Andrē pieglaudās Fleminga plecam. Viņš droši brauca pa ceļu, kas atmodināja tik daudz at­miņu. Kad viņi tuvojās kalniem, Flemings nogrie­zās no ceļa, baidīdamies pamodināt gulošos ļaudis Lemkas ciematā.

Roku rokā viņi kāpa augšup pa taku uz baltajām tempļa drupām.

Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, kas veda augšup uz sapostīto portiku, Flemings klusēdams apstājās.

—    Kāpēc mēs atnācām šurp? — Andrē čukstēja.

—          Lai elpotu, — viņš atbildēja un, galvu atmetis, dziļi ieelpoja.

Arī Andrē paskatījās augšup debesu velvē, kas virs kalnu galotnēm pie apvāršņa izskatījās tumšāka. Ziemeļzvaigzne karājās debesīs kā spožs lukturis. Netālu no tās mirguļoja kāda cita zvaigzne.

—           Kasiopeja, — Flemings teica, nemaz nešaubī­damies, ka arī Andrē raugās tieši turpat, kur viņš. — Tai ir arī otrs, jaukāks nosaukums — Skaistule krēslā. Vai tu redzi, kā viņa sēž?

Andrē iesmējās.

—           Nē neredzu. Bet tagad es zinu, kādēļ tu mani atvedi šurp. Lūk, tas gaišais plankums starp Ziemeļ­zvaigzni un tavu Skaistuli.

—           Jā, — Flemings teica, kā aizsargājot aplik­dams roku Andrē ap pleciem.

—           Andromēda, — viņa čukstēja, — mana vārda- māsa.

—           Planēta, uz kuras atrodas viņi — sastingušie milzeņi bez acīm, tikai smadzenes.

Flemings tīšām novērsās no zvaigznēm.

—           No viņiem taču nav nekādas jēgas. Vai atce­ries skaitļotāju, kuru viņi lika mums uzbūvēt Tor­nesā? Vai atceries, ko skaitļotājs nodarīja tev? Ta­vām rokām?

—          Atceros. Bet, ja skaitļotājs būtu bijis ļoti saprā­tīgs, ļoti gudrs, vai arī tad tu būtu tam pretojies?

Andrē redzēja, ka viņš papurina galvu.