ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

—    Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, — Doneja klusi teica. — Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dzie­dzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr neva­ram būt pārliecināti, vai tieši šis ir īstais.

—    Bet tam vajadzētu būt īstajam, — Flemings uzstāja. — Tā taču apgalvo mūsu elektroniskais boss.

Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.

—    Kāpēc jūs gribat to darīt, Džon? — viņa vai­cāja. — Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.

—    Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!

Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējoši nopē­tīja Flemingu.

— Tagad ejiet un pabrokastojiet, Džon. Pec tam nāciet atpakaļ. Es došu jums kādu darbu.

Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sarežģīto darbu, un tas tur­pinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nakšu. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstināšanos un vētru samazināšanos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.

Tā kā Doneju mocīja priekšnojauta par iespē­jamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirds­apziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. An­di ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.

Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņš iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Fle­mings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, taču ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.

Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmek­lēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Do­neja uzdrošinājās vismaz pati sev atzīties, ka pa­veikusi gandrīz neiespējamo.

Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja

šai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.

Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skait­ļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Fle­mingu divatā ar Doneju.

—    Džon, — viņa teica, — Andrē ir šeit.

Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.

—    Kur?

—    Tepat aiz durvīm.

Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.

—           Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.

Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:

—    Kāpēc jūs man neko neteicāt?

—    Es pati nezināju, kas tur iznāks.

Flemings izbrīnā vēroja Doneju.

—           Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal at­vestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacen­sties ar skaitļotāju?

—           Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja at­bildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.

—           Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…

Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.

—           Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav

izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.

Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.

—    Pirms manas aizlidošanas mēs vēl satiksimies, — viņa noteica.

Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pie­nāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, taču nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret paša gribu.

—    Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, — viņš sacīja.

—    Vai jūs nepriecājaties?

—    Protams, ka priecājos .. .

—    Vai jums bail no manis? Es darīšu visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu — mums ejams viens ceļš!

—    Tad brauksim projām no šejienes, — Flemings teica. Viņš pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. — Bet vispirms iznīcināsim to. Šoreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagājušajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stū­rīti.

—    Labi, — Andrē teica. — Darīsim, ka jūs vēla­ties. Bet vai jūs patiešām esat visu labi pārdomājis?

Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.

—    Es parādīšu jums to pašu, ko parādīju Gam­bulai. Nostājieties man blakus.

Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.

—    Izskatās kā uz Mēness, — Flemings murmināja. — Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.