Zilie jūras vērši

Didjērs plānoja, ka, iespējams, vajadzētu jau iepriekš ierakstīt runu, to pārraidīt centrālei, un lai viņi tad skatī­tājiem saliek visu kopā, it kā tas notiktu tiešraidē. Tomēr izlēma, ka tā darīt nebūtu īsti godīgi un tas sabojātu visu burvību.

4.

Notika sagatavošanās ieiešanai Jupitera gravitācijas ietekmes zonā. Visvairāk vajadzēja gatavoties morāli, ne tehniski, jo, pateicoties jaunajiem mehānismiem, nekas nebija pašam jāvada vai jāpārslēdz. Jupiters jau bija pilnībā izzudis no priekšējā iluminatora, jo tam jau tūlīt bija jādodas garām. Pirms tam tas bija aizklājis visu iluminatoru, un tā maldīgi klusā viesuļvētras acs rau­dzījās garām Zemei dziļā tukšumā. Tagad šis tukšums bija pavēries arī Didjēram un Amundam. Abi lūkojās telpā aiz Jupitera un, ne vārda nepārmijot, apzinājās, cik baismīgs gan ir šis tukšums. Kuģis lēnām devās aiz Jupi­tera, un to varēja labi noteikt pēc sakaru traucējumiem. Izzuda visas skaņas, un iestājās pilnīgs, melns klusums. Kā sarunājuši, abi klusēja. Radās iespaids, ka abi baidās iztraucēt šo klusumu, it kā kaut ko varētu saplēst vien runājot. Abi sastinguši raudzījās iluminatorā, gaidot, kad atkal parādīsies planētas gaisma un piepildīs kuģi.

Klusums ieilga. Didjērs nezināja, cik ilgi šis klusums turpināsies, bet tas vienā mirklī kļuva spiedīgs un trau­cējošs. Minūtes ritēja, un klusēt kļuva arvien grūtāk.

“Amund, vai mēs…” Viņa runu pārtrauca skaņa, kas nāca no kontroles paneļa: “Labdien, Didjēr Bellard un Amund Vinter! Man ir neaprakstāms gods apsveikt jūs kā pirmos, kuri veikuši šo neticamo ceļojumu. Izsaku vis­lielāko pateicību zinātnes pionieriem! Esat pierādījuši, ka kosmosa durvis ir atvērtas visiem! Un nu atgriezie­ties uz Zemes, mēs jūs jau gaidām!” ar neveiklu joku beidzās radiopārraide. Ar pāris gaisa lēcieniem Didjērs nonāca pie mikrofona un sagatavojās. ““Cilpa” kontro­lei, atkārtoju, “Cilpa” kontrolei.” Pilnībā aizmirsis, ka nepieciešamas apmēram 40 minūtes, lai centrāle šo ziņu saņemtu, Didjērs pieplacis gaidīja pie kontrolpaneļa. Atkal iestājās pilnīgais klusums, kas šajā brīdī bija sprie­dzes pilns. Didjērs ar vienu lēcienu nonāca pie Amunda, kurš vēl nebija novērsies no iluminatora. “Amund, kad mēs atkal redzēsim Jupiteru? Te ir tumšs kā peklē…” viņa vārdi piepildīja kuģi un tāpat arī izzuda nekurienē bez atbildes. “Amund…?”

“Pirms trijām minūtēm, Didjēr,” klusu nočukstēja Amunds un turpināja lūkoties ārā.

“Es, protams, nezinu, kā tev, bet man “pirms” nozīmē laikam ko pavisam citu,” vēl nepaspējis pateikt zobga­līgo piezīmi, Didjērs apklusa. “Amund… Garām?” “Garām.”

“Mums kaut kā jāpadod viņiem ziņa! Viņiem ir jāiz­labo orbīta!” Didjērs nobālējis iebilda, pats neapzino­ties, ko saka. Šķita, ka vajag ar ieskrējienu triekties kuģa malās, lai to izkustinātu, bet tā vietā viņš apklusis lūko­jās ārā kopā ar Amundu.

5.

412 dienas. Kā bija aprēķinājis Amunds, tieši tik ilgam laikam pietiks pārtikas, ūdens un gaisa. Tieši tik daudz, lai varētu atgriezties mājās, un vēl nedaudz rezervē nepa­redzētiem gadījumiem. Neparedzētais gadījums bija noti­cis. Kuģis nebija apmetis loku ap Jupiteru, nekas nebija noticis tā, kā plānots. Nebija ņemti vērā visu Jupitera pavadoņu gravitācijas lauki, un to dēļ kuģis bija ieņēmis pārāk plašu trajektoriju. Jupiters to nebija savācis, lai aiz­mestu uz Zemi, bet tikai palaidis sev garām un tad devis grūdienu lidojumam atvērtā kosmosā. Vēl pāris dienu Didjērs aktīvi mēģināja izsaukt centrāli, kamēr Amunds visu šo laiku neteica neko. Bija pagājušas jau vairākas dienas, līdz Amunds ierunājās: “Didjēr, liecies mierā.” “Likties mierā? Un ko tad iesāksim? Sēdēsim un gaidī­sim, kad atsūtīs kādu palīdzēt, vai?”

“Viņi tevi nedzird, Didjēr. Mēs esam aiz Jupitera. Pēc maniem aprēķiniem, mēs visu laiku atradīsimies tieši aiz Jupitera un mums nebūs iespējas ne ko saņemt, ne nosūtīt,” pilnīgi auksti noteica Amunds, galvā veicis visus nepieciešamos aprēķinus.

“Bet viņi taču sazinājās… Viņi apsveica… Viņi apsveica ar misijas izdošanos…” Didjērs, pilnīgi atteicies saprast notiekošo, ķērās pie pults: “Tu pats dzirdēji!”

“Tas bija ieraksts, laicīgi sagatavots. Lai mums nebūtu jāgaida 40 minūtes.”

6 .

Nav zināms, cik dienu jau bija pagājis. Didjērs un Amunds bija pārstājuši gulēt. Eksperimenti kuģī vairs ne­tika veikti; abi klusu lidinājās virs kuģa grīdas un lūkojās milzīgajā tumsā, kas pletās viņu priekšā. Visā kuģī bija izslēgtas gaismas, un nebija dzirdami pat ierakstu atska­ņojumi. Klusums bija tāds, ka, atverot muti, šķita, ka to var sagaršot. Tāds, kurš iestrēgst kaklā, kad mēģini to pārtraukt.

Bija jau pārgājis šoks un izmisums; samierināšanās fāze bija iestājusies agrāk, nekā gaidīts. Neviens uz to neuzstāja un nepavēlēja. Tikai apkārtējais miers un neesamība pati ielauzās sirdī. Visaptverošā bezspēcībā tevi ieskauj klusums. Neviens no abiem nebija pārtrau­cis ēst, bet ēda tikai pēc nepieciešamības. Ne tādēļ, lai sargātu pārtikas krājumus, bet gan tāpēc, ka apetīte bija palikusi uz Zemes.