Zilie jūras vērši

Parasti cilvēki par savu eksistenci pateicas Saulei, ka tā silda, Zemei, ka tā tur, un ūdenim, ka tas veldzē. Tie ir cilvēki, kas uzskata, ka dzīvība var būt gandrīz uz kat­ras planētas, uz kuras ir ūdens. Tad ir cilvēki, kuri apzi­nās, cik svarīgs ir Zemes lielums, lai gravitācija dzīvību nesaspiestu, un planētas attālums no Saules, lai ūdens būtu arī šķidrā veidā, nevis tikai vaiki vai ledus. Šie cilvēki jau nedaudz šaurāk skatās uz dzīvības iespējām uz citām planētām. Viņi apzinās, ka ar ūdeni vien nepie­tiek, un meklē jau noteikta standarta planētas. Un trešā, galvenā grupa, ir paši zinātnieki. (Tiesa, ir vēl ceturtā grupa, kurā ir cilvēki, kurus Visums neinteresē vispār, bet tos ignorēsim. Viņi “neskaitās”.) Tieši īstie dzīvī­bas meklētāji nekad nepievērš uzmanību tikai attie­cīga izmēra planētām, bet veselām sistēmām, jo, tikai kopumā skatoties, var noteikt, vai šī otra “Zeme”, kuru meklējam, patiesi arī var uzturēt dzīvību. Ir jāņem vērā ne tikai attālums no Saules, bet arī orbītas izliekums vai nesanāk tā, ka pāris gadu ir patīkama +20 °C grādu temperatūra, bet tad ik pēc desmit gadiem “Zeme” aiz­lido no savas zvaigznes tik tālu, ka viss, kas būtu bijis dzīvs, nosaltu.

Tātad nu mēs noskaidrojam, ka ūdens uz planētas ir, tā atrodas nosacīti mērenā attālumā no zvaigznes un viss it kā ir kārtībā, bet cik sen tas tā jau ir? Vai sistēma jau ir stabilizējusies? Kā labu piemēru var minēt Veneru. Tur bija laba vide dzīvībai, līdz ūdens sāka izgarot vairāk, nekā Veneras iedzīvotāji to vēlētos. Jo vairāk tas izga­roja, jo vairāk krājās atmosfērā un pārstāja laist Saules siltumu ārā no planētas, to lēnām uzvārot. Līdz ar to šī labā un ērtā vide ātri vien pārauga neapdzīvojamā haosā. Šī mazā, zilā planēta īstenībā ir tuvāk ellei nekā jebkura vieta uz Zemes. Šādu faktoru ir neskaitāmi daudz, bet pamatā esam nonākuši pie galvenā cik bīstama ir pati zvaigznes sistēma? Mums ir paveicies, ka atrodamies Piena Ceļa tālā, nomaļā atzarā. Nenoliedzami, tuvāk centram būtu daudz interesantāk, tomēr nebūtu iespē­jams to piedzīvot, jo apkārtējo zvaigžņu radiācija, aste­roīdi un sprādzieni neļautu nekam attīstīties. Līdz ar to esam nonākuši ļoti savādā situācijā. Ir jāmeklē ne tikai zeme, kas ir piemērota dzīvībai, bet arī tāda, kurai ir lie­lais brālis, kas to pasargā. Mums ir lielais brālis, un tas ir Jupiters. Pateicoties tā milzīgajiem apmēriem, Jupiters ir tuvākais ekvivalents vairogam, kādu Zeme vispār varētu vēlēties. Tas savāc lielāko daļu no visiem asteroīdiem, kas dodas Saules sistēmā bez mērķa, bet ar milzīgu iznī­cības potenciālu. Lielu daļu no šiem draudiem Jupiters ievelk sevī un saplosa savās milzu vētrās, bet neskaitāmi objekti tiek noķerti un ar spēku mesti ārā no mūsu sistē­mas. Tas ir tā sauktais lingas efekts. Asteroīds nevis tieši dodas virsū Jupiteram, bet mēģina tam tikt garām gar sāniem. Tajā mirklī tas iekļūst Jupitera gravitācijas laukā, aplido pa pusei apkārt un tiek triekts atpakaļ turp, no kurienes nācis. Tieši šis efekts ari ieinteresēja zinātnie­kus un potenciālos kosmosa ceļotājus.

Plāns ir gluži vienkāršs: par galveno enerģijas avotu izmantot nevis uz Zemes atrodamos materiālus, bet pašu Jupiteru. Mums atliek tikai uz Jupiteru notēmēt (precīzāk, jānotēmē tieši gar Jupiteru, citādi tas beigtos pavisam nelāgi) un izšaut kuģi, kamēr pārējo izdarīs pats Jupiters. Tajā pašā mirklī mūsu milzīgajam draugam tas neprasīs pilnīgi nekādu piepūli, un rezultātā ar minimālu resursu izmantošanu būsim apskatījuši ne tikai Jupiteru, bet arī tā pavadoņus.