Uguns sala

-     Kopš devāmies ceļā, tā ir jau septītā, bilda vīrs, kas sēdēja otrā pusē jūrasslimības mocītajam zēnam. Viņam bija lauzts, greizi saaudzis deguns un brūnajās acīs vīdēja tāds gurdums, it kā viņš būtu redzējis pārlieku daudz ļauna.

-    Kāpēc tās mums seko? neskaidri murmināja sasir­gušais zēns.

Vīrietis paraustīja plecus. Mirušos vergus pārmet pār bortu. Viegls laupījums.

Noplīkšķēja pātaga; vīrietim trāpīja pa vaigu. Nesa­runāties! ieaurojās resnvēderainais uzraugs.

Vīrietim bārdā tecēja asinis. Sejas izteiksme nemai­nījās, taču acīs uzplaiksnīja kaut kas tāds, no kā Hīlass nojauta viņš iztēlojas, kā iedur uzrauga spalvainajā vēderā dunci.

Pēc Saules stāvokļa Hīlass sprieda, ka viņi jau kopš rītausmas brauc uz dienvidaustrumiem; tas nozīmēja, ka kuģis jau ir tālu no Akejas. Viņš skaitās pats uz sevi. Visus pūliņus bija aizmēzusi mirkļa neuzmanība.

Piedod, Izi, viņš domās atvainojās māsai.

Iekšas grauza pazīstamā vainas sajūta. Vienīgās Hīlasa atmiņas par māti bija tās, kurās viņa piekodināja rūpēties par mazo māsiņu bet Hīlasam tas nebija izde­vies. Tai naktī, kad Vārnas uzbruka abu apmetnei, viņam bija izdevies aizmānīt tos prom, bet pēc tam viņš nevarēja Izi atrast. Vai viņa zināja, ka brālis to darīja viņas dēļ? Vai arī domāja, ka tas viņu pametis, glābjot paša ādu?

Tas viss notika pirms gada. Kopš tā laika Hīlass bija noskaidrojis tikai to, ka Izi varētu būt Mesēnijā Akejas tālākajā rietumu valdījumā. Iepriekšējā vasarā viņš bija samaksājis kuģim par vešanu, bet tas bija līkumojis no vienas salas uz citu un visbeidzot izsēdinājis viņu Maķe­donijā bezcerīgi tālu uz ziemeļiem.

Astoņus mēnešus zēns ar pūlēm virzījās uz priekšu nepazīstamā zemē, kuru apdzīvoja naidīgi zemnieki un neganti suņi; vienmēr bija jāslēpjas, vienmēr viņš bija viens. Sīkstās, pļāpīgās māšeles tēls pamazām izgaisa, līdz zēns vairs tik tikko atminējās viņas seju. Tas viņu biedēja vairāk par visu citu.

Viņš laikam bija iesnaudies, jo nu atmodās, sajūtot dzīvīgu sakustēšanos apkārtējos vergos. Viņi tuvojās sauszemei.

Saulrieta sarkani kvēlošajā gaismā Hīlass ieraudzīja no Jūras paceļamies lielu, melnu, mākoņos ietiekušos kalnu. Tā virsotne bija dīvaini plakana, it kā kāds dievs to dusmu uzliesmojumā būtu nocirtis.

Zemāk bija saskatāms ogļmelnu smilšu klāts liedags starp diviem vienādiem zemesragiem, kas ieliecās uz iekšu kā izplesti žokļi. Kad kuģis ieslīdēja starp tiem, zēns sadzirdēja jūras putnu klaigas un veseru dunu. Degunā iecirtās savāda smirdoņa, kas atgādināja pūstošas olas.

Zēns izstiepa kaklu un aplūkoja rietumos esošo zemesragu; tur korē rēgojās neskaidras ugunis. Pretējā zemesragā krauju, akmeņainu pakalnu vainagoja pama­tīgs akmens mūris ar lāpām, kas atgādināja visuredzošas acis. Tas noteikti bija vadoņa cietoksnis. No turienes visa sala būtu redzama kā no ērgļa lidojuma. Varētu redzēt pilnīgi visu.

-    Kas šī ir par vietu? ievaidējās jūrasslimības mocī­tais zēns.

Vīrs ar lauzto degunu un vēja aprauto seju izskatījās gluži nobālis. Tā ir Talakreja. Mūs sūtīs lejā raktuvēs.

-     Kas ir raktuve?

Jautātais uzmeta zēnam pētīgu skatienu, bet tai pašā brīdī uzraugs saķēra siksnu ap Hīlasa kaklu un uzrāva viņu kājās. Tā ir vieta, kur tu pavadīsi visu atlikušo mūžu.

2

-   Kas ir raktuve? Hīlass klusītiņām pajautāja vīram ar lauzto degunu.

Pēc ļoti nogurdinoša gājiena gūstekņi bija nonākuši krustcelēs. Divas takas veda uz abiem zemesragiem, viena tālāk iekšzemē, bet ceturtā beidzās tepat pie rak­tuvēm: liela, sarkana pakalna, kur čumēja un mudžēja puskaili vergi. Vīri drupināja spilgti zaļas klintis, sievas un meitenes skaloja sadrupināto, zēni pārlasīja guvumu; darbs norisinājās uzraugu vērīgo acu priekšā. Augstāk pakalna sānos melnēja alas, un tur kā mušas vaļējā vātī iekšā ārā šaudījās vēl citi vergi.

-    Raktuve, vīrs ar lauzto degunu paskaidroja,

-    ir vieta, kur cilvēki iegūst bronzu. Jārok zeme tik ilgi, iekams tiek pie zaļā akmens. Tas jāatšķeļ, jāsadrupina un jādedzina ugunī, līdz tas sāk svīst varu. Pēc tam varš jāsapāro ar alvu. Viņš pamāja uz kūpošo pakalna kori.

-   Krāsnis. Tā ir kalēja valstība.

Hīlass norija siekalas. Likonijā, kur viņš bija uzaudzis, zemnieki atvainojās zemei, pirms uzara savus miežu lau­ciņus, kaut arī aršana Viņu nemaz īsti nesavainoja, tur­klāt rētas drīz izzuda. Šis izmocītais pakalns bija sagrai­zīts par dziļu, lai sadzītu.

Beidzot gūstekņu saites atraisīja, un kāds uz­raugs sāka soļot gar rindu, novērtēdams katru vergu.

-     Skaldītājs, viņš noņurdēja, un vīru ar lauzto degunu aizveda prom. Nesējs. Drupinātājs. Uzraugs uzmeta skatienu Hīlasam. Zirneklis.

Kāds lielāks zēns pamāja Hīlasam ar galvu, lai seko, un abi sāka rausties augšup pāri sarkanīgu gružu kaudzēm, ko izraibināja spīdīga, melna akmens šķēpeles. Hīlass pazina šo akmeni tas bija obsidiāns. Vārnu kareivji tādu izmantoja saviem bultu uzgaļiem: pērnvasar Hīlass vienu bija izvilcis no sava augšdelma. Izlikdamies klūpam, zēns paķēra vienu šķembu un noslēpa to dūrē.