UGUNS cikls

Tomēr, ja pilots gribētu turpināt ceļu uz" zieme­ļiem, jādomā, neatliktu nekas cits kā sekot viņam. Visticamāk, ka viņš cenšas sasniegt vietu, kur jutī­sies patīkami; Krugers aptvēra, ka nespēj noteikt, kāda tur varētu būt temperatūra, pārtika, ūdens, to­mēr viens vismaz bija skaidrs — viņa ceļabiedrs ne­jutās lavas klajumā labāk kā jebkurš cilvēks. Ja vis­maz tas abiem bija kopīgs, šķita, ka ir vērts riskēt un palikt kopā ar viņu.

Kad beidzot sarkanā saule norietēja, kļuva krietni vēsāks, un Krūgers pēc pieredzes zināja, ka paies septiņas vai astoņas Zemes dienas, iekāms tā atkal uzlēks šais platuma grādos. Abi bija izsalkuši, bet badā nemira, un sešdesmit vai septiņdesmit stundās no brīža, kad bija ieradies Krūgers, Dars Langs Ans bija krietni atguvis speķus. Zilā saule bija aizslīdē­

jusi uz ziemeļrietumiem, tomēr paies vēl daudz Ze­mes dienu, pirms tā sāks traucēt viņu ceļojumu, spī­dot acīs.

Viņi gāja daudz lēnāk, nekā bija gājis Dars, domā­dams, ka ir viens. Galvenais iemesls bija Krūgera ķermeņa uzbūve; neviens cilvēks nespēj būt tik žigls kā mazie, lunkanie Abiormenas iedzimtie. Diezgan daudz laika ceļojumā pagāja kāpelējot, un Dara ro­kas un kājas ar lielajiem nagiem šais ceļa posmos bija liela priekšrocība; iedzimtais, lai gan vēl aizvien bija vārgs, itin bieži bija .spiests gaidīt savu masī- vāko ceļabiedru.

Tomēr viņi tika uz priekšu diezgan ātri. Ceļā vairs negadījās lielas aizas, un pēc vairāku desmitu stundu ceļojuma viņi šur tur uz lavas jau pamanīja pa ne­lielam augsnes laukumiņam. Augājs kļuva biezāks, un lāgiem iedobumos parādījās ūdens dīķi. Acīmre­dzot viņi tuvojās lavas lauka malai, jo lava pati bija pārāk poraina, lai uz tās varētu sakrāties šķidrums. Dīķus klāja putas un diezgan smirdoši aļģēm — tās Krūgers pazina — līdzīgi augi, un abi ceļotāji labāk vēl kādu laiku iztika ar kaktusu sulu, nekā dzēra šo ūdeni; tomēr paši dīķi vien jau uzlaboja viņu gara­stāvokli. Dars savu grāmatu saini pastūma mazliet augstāk un, kā šķila, sāka soļot divtik ātri. Iešana kļuva aizvien vieglāka. Iedobumi lavā bija pildīti ar augsni, ko aizvien biežāk klāja augu sega. Sākumā augi bija mazi un Krūgeram atgādināja krūmus mau­riņā, bet, jo biežāk parādījās dīķi un jo mazāk kļuva ar velēnu neapklāto laukumu, jo lielāki kļuva augi, kamēr beidzot tie sasniedza pat koku augstumu.

Vairums augu Krūgeram bija tikpat labi pazīstami kā Daram, jo jauneklis bija redzējis tos pārpilnām

sava ce|ojuma laikā dienvidos; viņš turēja acis vaļā, cerēdams pamanīt kādu, kura stublāju vai lapas ir jau iepazinis kā nekaitīgu ēdamo. Krūgers nebija no­skaņots izmēģināt jaunus; kad Dars ieraudzīja kādu pazīstamu augu un piedāvāja to ceļabiedram, viņš noraidoši purināja galvu.

— Neko darīt. Visu, ko esmu ēdis uz šīs planētas, man vispirms vajadzēja nomēģināt, nezinot, vai es ar to remdēšu izsalkumu vai ari noindēšos. Pārbaudī­dams piecus dažādus augus, es no diviem dabūju briesmīgas vēdergraizes, un esmu laimīgs, ka tik viegli tiku cauri. Paldies, es pagaidīšu, kamēr gadī­sies kaut kas pazīstams.

Dars no visa ta saprata tikai atraidījumu, kuru paturēja prātā kā vēl noskaidrojamu jautājumu. Par darba hipotēzi viņam noderēja pieņēmums, ka pie­dāvāto lapu jauneklis pazīst un viņam tā nepatīk; tas vismaz saskanēja ar teoriju, ka Krūgers ir lavas rajona iedzīvotājs.

Kad zilā saule bija aizslīdējusi uz rietumiem, viņi nonaca apvidu, kur koki bija saauguši tik biezi, ka gandrīz visu laiku varēja iet pa paēnu, bet pamežs kļuvis tik blīvs, ka sāka viņus nopietni aizkavēt. Ne­vienam no abiem nebija nekādu cērtamo, Krūgeram bija tikai neliels mednieka nazis no viņa kosmiskā skafandra komplekta, un tas ceļa izciršanai nemaz nederēja.

Tāpēc viņi virzījās uz priekšu pavisam lēnām. Dara nepacietība ārēji nekā neizpaudās, vismaz "Krūgers to neredzēja, jo pārak maz pazina ceļabiedra sejas izteiksmi.

Ejot viņi turpināja valodas stundas, kas veicās la­bāk, jo bija vairāk nosaucamo priekšmetu. Krūgeram likās, ka viņiem jau vajadzētu gluži labi saprasties un brīvi apmainīties domām, un viņš nevarēja ap­tvert, kāpēc tā nav. Abi zināja jau krietni daudz liet­vārdu un diezgan daudz darbības vārdu. Tagad, kad jia rokai bija tik daudz salīdzināmo priekšmetu, palielinājās arī apgūto īpašības vārdu skaits. Ja ir dažāda lieluma koki, var noskaidrot vārdu «liels» un «mazs» nozīmi, bet, mēģinot salīdzināt lielu lavas gabalu ar mazu kaktusu, nav saprotams, vai tiek sa­līdzināts lielums, krāsa vai veids, vai vēl kāda cita īpašība.

Tomēr kaut kas nebija kārtībā. Krūgeram pamazām radās aizdomas, ka viņa ceļabiedra valodā ir tikai nekārtnie darbības vārdi un katrs lietvārds lokāms pēc saviem likumiem. Daram, savukārt, šķita, ka Krūgera valoda ir bagātāka ar homonīmiem, nekā lietderīgai valodai pieklātos; piemēram, vārds «koks», likās, apzīmēja gan augu ar garām, spalvainām, vio­letām lapām, gan arī citu, ar daudz īsāku stumbru un gandrīz apaļām lapām, gan vēl kādu, kuru dažā­diem eksemplāriem ir atšķirīgs lielums.