UGUNS cikls

Tomēr uz priekšu viņš tika Ieturējis otro «maltīti» vietā, no kuras vulkāns vairs nebija redzams, Dars dažas stundas vēlāk bija jau pārliecināts, ka saskata zaļu joslu. Protams, tā varētu būt tikai mirāža, bet šāda parādība Daram Langam Ānam bija pilnīgi ne­pazīstama. Tie varētu ari būt blīvāk saauguši dzelk­šņainie, gaļīgie, mučelēm līdzīgie augi, kuri šur tur slējās laukā no lavas. Tomēr ceļotājs bija pārlieci­nāts, ka tas ir īsts mežs ar augiem, kuru esība liecina par bagātīgu viņam aizvien nepieciešamākā ūdens krājumu. Dars, savilcis seju atvieglojuma smaidam atbilstošā vaikstā, sakārtoja grāmatu saini uz pleca ērtāk, izdzēra atlikušo ūdeni un atsāka ceļu pretim apvārsnim. Savu kļūdu viņš atklāja krietnu brīdi pirms slāpju atgriešanās.

Ja viņš būtu gājis pa kaut cik taisnu līniju, viņš būtu viegli ticis līdz mežam. Pat ar visiem līkumiem, kurus bija spiests mest pa lavas lauku, viņš tur būtu nokļuvis, iekāms sāktu ciest pārāk stipras slāpes. Dars gluži vienkārši nebija gaidījis, ka vajadzēs se­višķi daudz līkumot, jo neatcerējās no augšas redzē­jis kaut ko vienmuļajā, saplaisājušajā un krokainajā lavas laukā neiederīgu. Atmiņa Daru nebija pievīlusi, bet, kā izrādījās, šis apvidus gan.

Tīra, gandrīz beigusi savu ceļojumu uz rietumiem, bija pacēlusies augstāk, gatavodamās mest savu ik­gadējo cilpu lēcienam atpakaļ uz Arēnas pusi, kad Dars Langs Ans atdūrās pret šķērsli. Tā nebija krauja — to viņš noteikti nebūtu uzskatījis par ne­pārvaramu —, tā bija aiza, kas droši vien izveido­jusies, kad visa lavas masa bijusi jau gandrīz pilnīgi sacietējusi, jo bija pārāk dziļa un gara, lai būtu ra­dusies, sacietējušajai garozai sasprāgstot no apakšējo šķidro slāņu spiediena.

Dars no gaisa nekad nebija pamanījis aizu tikai tāpēc vien, ka tā nebija taisna; aiza izlocījās kā čūska starp citiem, pierastākiem apvidus nelīdzenumiem, un tā viņš bija gar to nosoļojis ilgāk par stundu, iekāms noprata patieso stāvokli. Tas notika, kad aiza sāka vīties atpakaļ, tagad jau tālā vulkāna virzienā.

Aptvēris notikušo, Dars Langs Āns uzreiz apstājās un, sameklējis paēnu zem kādas plakanas klints pār- kares, sāka domāt. Viņš neveltīja ne mirkli pašpār­metumiem par pieļauto muļķību, kuru gana labi saprata, bet tūlīt sasprindzināja prātu jaunās problē­mas risināšanai.

Uzkāpt un nokāpt pa aizas sienām nebija iespē­jams. Parasti, lavai sacietējot, rodas pietiekami ne­līdzena garoza, kas Dara rases piederīgajiem dod iespēju ar nagiem pieķerties pat pie gandrīz vertikā­las virsmas, tomēr šī plaisa stiepās cauri visai lavas masai. Tiesa, klintī no vienas vietas bija gāzes bur­buļi, no kuriem daudzi, lavai saplaisājot, bija pār­sprāguši un bija pietiekami lieli, lai viņš spētu notu­rēties to atstātajās bedrītēs, tomēr tās bija tikai tuvu zemes virsmai. Aizas pretējā siena liecināja, ka jau nedaudz jardu zemāk burbuļi kļūst tik mazi kā kniep­adatas galviņa un viņa vajadzībām praktiski nede­rīgi. Turklāt siena bija ne tikai vertikāla vien. Tā «viļņojās» tā, ka, vienalga, no kuras vietas un kuras puses — ja to varētu izvēlēties — sācis rāpties lejup, viņš, necik tālu neticis, jau atrastos pie pārkares. Nē, kāpt nebija iespējams.

Plaisa bija pārāk plata, laī tai varētu pārlēkt — vairumā, vietu pārāk plata lēcienam pat bez nastas, no kuras Daram Langam Ānam gan ne mirkli prātā neienāca atbrīvoties.