Spoku sargs

Ka es domaju, pie klints bija daudz akmenu. Atskiriba no augiem es zinaju par akmeniem, tapec savacu visus vertigakos, un tomer to bija tik daudz, ka knapi vareju aizvilkt somu lidz ieejai Rifta. Driz vien visi abu gilzu dalibnieki atgriezas viens pec otra, jo beidzas drosais Rifta pavaditais laiks, kas bija tris stundas. Turpmaka uzturesanas svesas pasaules izkroplotaja telpa negativi ietekmeja cilvekus, tapec katram medniekam uz rokas bija pulkstenis, kas zvanija sirdi plososi, kad beidzas tris stundas, kas pavaditas plaisa.

– Ejam ara! – Vlads kliedza.

Parstavis jau staveja pie Rifta un nepacietigi skatijas pulksteni, kad atgriezamies.

– Nu beidzot, kungi. Es jau domaju par apsardzes sutisanu pec tevis.

Vins jau zinaja, kas notika Rifta, jo divi burvji no Siriusa gildes tika steigsus nogadati slimnica.

– Kas tas ir, tu mus nosutiji kausanai ka lopus? Teicat, ka tur tikai javac resursi. Vai esat nolemis mus nogalinat? – Lakstigala ieskreja parstavim.

«Es nezinaju,» vins bija parsteigts un sniedzas kabata pec dokumentiem. – Luk, paskaties. Pagajusaja nedela man no departamenta tika nosutita vestule ar informaciju par plaisu.

Lakstigala rupji saplesa dokumentus no rokam un skali nolasija visu, kas tur bija rakstits. Izradijas, ka parstavis nemelo un oficialaja dokumenta bija teikts, ka Rift ir parcelts uz zemaku limeni un tris gadus taja nav paradijusas nekadas radibas.

Vlads salika rokas uz krutim un sacija:

«Neatkarigi no ta, kas teikts saja dokumenta, mums uzbruka.» Un tas bija tikai brinuma del, ka mana gilde nebija cietuso. Mums jaorganize izmeklesana un jaatrod vainigie. Ta ir vai nu nolaidiba…

«Vai nu tas ir brinums, un Rifts atkal ir sacis darboties,» parstavis steidzas vinu partraukt.

Vins neparprotami gribeja so lietu pec iespejas atrak nokluset. Varbut vins baidijas, ka vins kaut kada veida tiks iesaistits saja incidenta, un vinam par to bus jaraksta. Ak, tie ir birokrati!

– Kad Rifts tika parbaudits? – jautaja Potaps, kurs ieprieks staveja mala un runaja pa telefonu.

«Es nezinu, bet apsardzei tas bija jadara, pirms departaments izsniedza atlauju.»

– Zvaniet surp apsargiem, – Potaps paveleja.

Vins bija tumsaks par makoni un nervozi parvietojas no kajas uz pedu. Kamer parstavis steidzigi devas uz posteni, Potaps pagriezas pret saviem laudim un sacija:

– Zvaniju uz slimnicu. Skiet, ka kluvis vieglak, esam jau atjegusies.

Mes visi atviegloti uzelpojam, jo vinu vieta vareja but jebkurs no mums.

Apsargi pienaca klat un teica, ka vini tikai sorit stajusies amata un nav sanemusi paveli parbaudit Riftu, un pirms tam te dezurejusi citi.

Viss, kas sodien notika, man likas loti divains. Kaut kada nesaprotama veida viss sakrita.

Vlads un Potaps vienojas rit kopa doties uz nodalu, lai saktu lietas izskatisanu un kontroletu tas. Saja laika parstavis ierakstija musu produkciju uz ipasas veidlapas. Ka izradijas, mes tris reizes pieveicam Siriusu.

Pec tam, kad mes iekramejam laupijumu divu iretu automasinu bagazniekos, es piegaju pie Potapa un klusa balsi saciju:

– Vai atceries musu vienosanos?

Potaps neapmierinati sarauca pieri, tacu bija spiests pamat. Mednieku vienosanas bija cieta ka akmens. Neviens nekad neparkaps savu vardu, preteja gadijuma visi no vina noversisies.

Vispirms devamies pie pirceja un pardevam visu, ko panemam no Rifta. Soreiz izdevas nopelnit pusotru tukstoti rublu, ko sadalijam sava starpa vienadi.

«Es ilgu laiku neesmu turejis tik daudz naudas savas rokas.» «Un ka vini smarzo,» Naitingeila iebaza degunu jaunajas banknotes.

Mes jau bijam iekapusi vilciena un gaidijam izbrauksanu.

– Ja, tagad mes dzivosim. Interesanti, ka Potaps mums pieskirs pirmo prioritati? Vai vins tiesam piezvanis un runas par atklasanas datumu? – Vjazovs jautaja.

– Protams, ne. Bet tagad vins nems caurlaidi nevis uz pirmo randinu, bet uz nakamo. Tapec Vladam joprojam bus biezi jaapmekle nodala un janoskaidro, kad atversies Rifti, – es atbildeju un iznemu no kabatas lapinu, uz kuras guvernante uzrakstija macibu gramatu sarakstu.

Marijai Iljinicnai bija gluds, skaists rokraksts ar grezniem burtiem. Es atklaju, ka domaju par vinu daudz biezak, neka vajadzeja. Pat Liza aizmirsa.

Es devos uz hosteli velu vakara, jo pec vilciena devos iepirkties. Nopirkusi visu nepieciesamo, nolemu vienu reizi palutinat sevi un pakeru vel vienu sarkano ikru burcinu un mazu salda krejuma kucinu. Kuku apedu uzreiz, pat negaidot, kad tejkanna uzvarisies. Nolemu kaviaru atstat ritdienai, tapec aizgaju gulet un atri aizmigu.

Soreiz es sapnoju par magiju. Tas ir ta, it ka dzirkstosas rokasspradzes lido no manas plaukstas locitavas un vazas milzu radijumu, kas paradas virs udens. Uguns aproces izdeg cauri briesmona biezajai adai un saspiez vinu arvien stiprak, paklaujot vinu manai gribai. Es zinu, ka esmu stipraks par vinu, daudz stipraks, tapec vai nu lauzisu vina gribu, vai nogalinasu. Tagad izvele bija vina vieniga.